Ceru kad uzlaboju paēnām savas prasmaes. Baudiet.
Sajutu sevī ieplūstam kaut ko neizprotamu, nezināju vai tas ir, kas labs, vai slikts, sapratu tikai to, ka tā ir vienīgā iespēja atbrīvoties no paralīzes. Sajutu kustamies savu sirdi, tas bija diezgan dīvaini, jo parasti jau to nevar just. Bija tāda sajūta it kā es atrastos tai pavisam tuvu, man pat bija vēlme tai pieskarties, bet zinu, ka tas nav iespējams. Viss notika strauji. Neviens vairs man nestāvēja ne priekšā ne aizmugurē, mazais puika bija pazudis, ja godīgi neviena nebija. Visur bija migla, it kā tas būtu sapnis, pūta viegls vējš, tad es pamanīju, ka neatrodos vairs internātā es biju mežā, un paskatoties uz savām rokām, sapratu, ka neesmu vairs cilvēks. Tās nebija rokas, bet gan zvēra ķetnas. Es laikam tiešām tikai sapņoju. Vairākas reizes vēl atvēru un aizvēru acis, bet protams es paliku tā pati. Es biju pārvērtusies par LAUVU. Man bija melna spalva un krēpes. Es tiešām nesapratu kā iespējams tā pārvērsties. Jutu, ka mani pārpilda enerģija un es vēlos to izlādēt, tas drīzāk bija no dusmām, jo nevaru neko mainīt.
Es sāku skriet sapratu, ka es esmu neiedomājami ātra tāda sajūta, kad es spētu lidot, jutu kā manas maņas ir saasinājušās, es sajutu meža smaržu tā bija tik svaiga, dzirdēju čivinām putnus, katra melodija bija tik tieša un spilgta. Es skrienot centos skatīties taisni jo man bija bail kaut kur ieskriet, kaut gan zināju, ka tā esmu es, kas ir neiedomājamā kārtā nokļuvusi šājā ķermenī, es negribēju savainot šo dievišķi skaisto būtni. Es skrienot ieraudzīju pamestu māju man tieši priekšā. Tā bija sabrukusi un tai blakus stāvēja man zināma persona kuru šobrīd man nepavisam negribējās satikt. Bet bez viņa palīdzības es neko neuzzināšu par savām spējām, ja tās tiešām ir spējas, bet varbūt tas tomēr izrādās sapnis?
-‘’Tu izskaties apburoši, neviens internāta teritorijā vēl nav spējis pārvērsties par melno lauvu,’’ Karlos smaidot noteica. Es tikai uzrūcu un gribēju jau doties prom. ‘’Tagad tu saproti, ka esi īpaša?’’ Viņam laikam nepielec, ka nevēlos ar viņu runāt. Es pat nezinu vai tas ir iespējams. Es tā domāju līdz brīdim, kad viņš nepārvērtās arī par lauvu. Tikai viņš bija parasts rūsganas krāsas. Tāpēc sajutos mazliet lepna ar savu unikalitāti. ‘’Tagad saproti kāpēc esi īpaša, un tas nav viss par ko tu spēj pārvērties.’’ Karlos pat nepavirinot muti runāja. ‘’Kā mēs spējam sazināties pat nevirinot muti?’’ Es ziņkārīgi jautāju. ‘’To spēj tikai tumšie, katram no mums ir iedalīts savs dzīvnieks par ko mēs varam pārvērsties, bet tev ir savādāk tu vari pārvērties par ko vēlies.’’ ‘’Tāpēc es vēlos tevi tam visam apmācīt, jo kad tev paliks 17 gadi, tev nāksiet pielietot šīs prasmes ne tikai izšķirošajā uzdevumā, bet arī cīnoties pret mūsu ienaidnieku Zerafinu.’’ Beidzot Karlos man vismaz kaut ko atklāja par to es viņam esmu pateicīga, bet ne ar vienu savā mūžā es netaisos kauties. ‘’ Es piekrītu, ka tev mani jāapmāca, bet netaisos riskēt ar savu dzīvību kaujoties ar kaut kādu tur Zerafinu.’’ Tam čalim visnotaļ ir diezgan dīvains vārds, ceru, ka Karlos to nedzirdēja. ‘’Tad, kad tu uzzināsi, kas viņš ir tu pati vēlēsies, lai viņš mirst.’’
-‘’Nu jā kā jau parasti paprasi tik kaut ko pastāstīt uzreiz jaunu noslēpumu atklās,’’ es nopūtos.
Mēs devāmies atpakaļ uz institūtu kaut gan man bija tik daudz jautājumu, jo pirmkārt kā tas vispār iespējams, ka es teleportējos un pārvērtos kaut gan nemaz to nejutu? Bet tas jau noskaidrosies , tad kad man beidzot kāds pateiks kā es varu pārvērsties atpakaļ.
--‘’Atvaino bet kāpēc tu nepārvērti mani atpakaļ, vai arī man tas jādara, bet ja godīgi es to nemāku.’’
-‘’Tev tikai jākoncentrējas uz savu ķermeni un pārvēršanās notiks ātri.’’
Nu cerēsim, ka viss notiks tik gludi kā viņš sola.’’ Tā Melinda koncentrējies, koncentrējies.’’
‘’Izdevās.’’ Es aiz laimes uzgavilēju.
‘’Nu, ja nu vienīgi sanācis tāds maziņš misēklis tev ir Lauvas aste,’’ Karlos smiedamies noteica.’’
‘’Sasodīts un kā lai tagad es tieku no viņas vaļā pie tam es to vēl varu kustināt.’’ Karlos sāka smieties tik skaļi, ka es no kauna biju gatava ielīst zemē.
-‘’Neuztraucies šī tev bija tikai pirmā reize. ’’Viņš mazliet jau norimies skatījās man tieši acīs, kas man lika nosarkt. ‘’Bāc Melinda ko tu dari viņš ir tavs vectēvs, kaut gan iekšēji bija sajūta ka tā nav tiesa.’’ Es vēlējos ātrāk aizbēgt, lai neapkaunotu sevi, tāpēc skrēju cik vien ātri spēju, līdz izdzirdēju sev aizmugurē pavisam pazīstamu balsi un apstājos.
-‘’Melinda pagaidi, kas ar tevi notika, nebēdz prom.’’
-Kaut gan maldījos tomēr skaļi iesaucos, pagriezdamās atpakaļ lai paskatītos vai tas ir viņš.
‘’Kevin’’, es šokēti iesaucos.
‘’Tu tas visu laiku biji vai arī, kas te notiek? ’Es tiešām biju vārdos neaprakstāmi hipnotizēta no šoka.
‘’Nē tavs vectēvs tikko tik aizlidoja vai tad tu neredzēji?’’
‘’Aizlidoja, okey šodien man ir pārāk daudz jauna.’’ ‘’No kurienes tu tad uzradies?’’
-‘’Es visu laiku biju blakām vienkārši tu mani neredzēji, jo mana spēja ir pārvērsties par spoku, ne visiem skolēniem ir spēja pārvērsties par dzīvniekiem, tev vēl daudz kas ir jāuzzina par šo vietu.”
-
