Varbūt
Esmu tikai Nezinīts
Kas nejūt
Ka mīl
Nepazīst skūpstu
Neredz laimi
Kas acu priekšā
Mani gaida
Varbūt...
Bet dažkārt zinu
Ka jūtu
Kā sāp
Kā smejas
Vai tas naids?
Tur aiz sienām
Es nepazīstu
Tās sejas
Un tomēr
Man sāp
Dziļi zem sirds
Acu kaktos
No nekurienes
Lietus mākoņi dzimst
Es nezinu
Vai tur
Kas gaist
Vai sāpes rimst
Varbūt...
Esmu tikai Nezinīts
(Ariņš)
Klusums šai bezgalības telpā
Tik vien kā zvaigznes debesīs
Sapņi , ilūzijas sēj cerību
Kas akli tev istenība šķiet
Tie maldi no citas pasaules
Šeit uz zemes viena saule riet
Un tomēr sirds jūt tā tic
Ka viss reiz tomēr var mainīties
Bet ja tu pat nepūlies to saprast
Tad klusums šai bezgalības telpā
Esi tu pats
(Ariņš)
Līdz mēnesim no rasas
Tava dvaša Sniegpulkstenīt
Tā salta kā ledāji
Tu mazā sniega ledlauzīt
Tā koša skaista
Vai būsi rīt ?
Tik balta un maiga
Mazā Sniegpulkstenīt.
(Ariņš)
Tu dodies dzīves meklējumos
Ko sauc par ceļu grūtu
Tev nebūs priekšā kartes
Tev pašam jākļūst tulkam
Pie sāniem nebūs tev neviena
Tik sirdsapziņa sava
Ja liktenis lēmis bezrūpīgu dienu
Tā nebūs vaina tava
Tu būsi nastas nesējs
Lai cik tā būtu smaga
Un nebūs tev to nolikt
Tāda dzīves daba
(Ariņš)
