Bloodline. #15

Minūtes nomainīja stundas. Stundas nomainīja diennaktis. Diennaktis nedēļas. Un tā joprojām. Es biju ievilkta laika virpulī, un netiku no tā laukā. Vesa bēres nepameta manu apziņu, ne uz sekundi. Pat tad, kad es gulēju, strādāju, vai mācījos, mans prāts atmeta atmiņas par viņu kopā ar vēstulē izlasīto. Tas savukārt sekmēja to, ka es centos gremdēties atmiņu radītajā eiforijā un fantazēju, kā būtu bijis varējis būt. Ja es nebūtu spēlējusies ar Vesu, un atzinusies viņam jūtās, nevis pakļāvusies Danielam. Ja mēs būtu pāris, nevis tikai draugi. Ja mēs toreiz nebūtu devušies uz to pludmali peldēt negaisa laikā.

Ja viņš man būtu pateicis, kā jutās.

Un kad nozvanīja modinātājs, mani sagaidīja auksta realitāte. Mani vairs negaidīja Vesa  zvans no rīta, lai velku savu pakaļu uz skolu. Mani nesagaidīja rīta brokastīs viņa gatavotās sviestmaizes, un ceļš uz skolu viņa mašīnā, klausoties deviņdesmito gadu grunge mūziku. Sols, kas man blakus klasē reiz bija aizņemts, nu bija tukšs. Man vairs nebija kam dot mājas darbus, vai ar ko parunāt. Vairs nekas nebija kā agrāk.

Pat skolā notikušais par sevi atgādināja. Kad beidzot es saņēmos turp doties, pamanīju, ka foajē pie ziņojuma dēļa stāv milzīgs Vesa portrets, zem kura bija ziedu pušķi un divas lielas, sarkanas sveces melnos svečturos. Smagiem soļiem es piegāju pie fotogrāfijas, un jutu, kā sirds sāk asiņot.

Viņš bildē izskatījās tik smaidīgs. Laimīgs. Vesu varēja atpazīt pa gabalu, jo viņa smaids vienmēr rotājās acīs. Šo bildi biju uzņēmusi es. Nezinu, kurš no skolas personāla rakņājās mana drauga sociālajos tīklos, taču es biju pateicīga, ka tā bija tieši mana bilde. Nepievēršot uzmanību tam, ko domās citi, es uzliku roku uz bildes, kur bija Vesa vaigs, un pasmaidīju. Atceros, cik viņam bija asi rugāji, kad puisis bija devies ballēties, katru piektdienas vakaru, vai nebija gulējis, spēlējot savas datorspēles.

Viņam bija visskaistākās, pelēkzaļās acis pasaulē. Viņa tumšie vaibsti tik asi kontrastēja ar gaišo, pozitīvo personību, un smilšu toņa matu ērkuli uz galvas. Izteiktais, slaidais, tievais deguns, šaurās lūpas, skulptūras cienīgie vaigu kauli un spēcīgās, slaikās uzacis, kas visvairāk nodeva viņa sajūtas, un bija viņa emociju atspulgs. Mans mazais pirkstiņš atradās uz viņa lūpas.

-Vess..- es nočukstēju un saspiedu plaukstu dūrē. Uz brīdi šķita, ka esam tikai mēs divi. Bet mirklis ātri pagaisa. Asara izspruka un es to žigli noslaucīju no vaiga.- Kāpēc tu klusēji, idiots..- es norāju un pati sakaunējos, ka esmu ļāvusies vājumam, un runāju ar bildi. Man bija viņš jāatlaiž. Bet es nespēju.

Jutu rokas sev uz muguras un atslābu. Jau zināju, kurš tas ir.- Tu esi stīva kā bluķis,- Daniels sacīja, un ar plaukstām viegli sāka masēt man plecus. Taču es neatslābu.- Es jau teicu, ka vajag to ņemt nost..

-Nē, nevajag,- es iebildu un pagriezos pret viņu,- Lai tā te paliek. Lai viņš nepazūd no atmiņas..- manā balsī ieskanējās sāpes,- Es negribu, lai Vesu kāds aizmirst. Viņš nedrīkst būt nebijis..

-Mika,- Daniels atkal uzlika rokas man uz pleciem,- Mēs mūžīgi nepaliksim skolā. Un ne visi Vesu pazina tā, kā mēs. Vai tiešām tu gribi, lai viņu atceras pat tie, kuri viņu nenovērtē?- Daniels pajautāja. Es papurināju galvu.- Vesa atmiņu glabā tie, kuriem bija privilēģija viņu atrast,- draugs sacīja un noskūpstīja man pieri,- Kamēr būsim mēs. Būs arī viņš. Vai saproti? Un nekāda bilde skolā to neizbojās.

-Tev taisnība,- es negribīgi piekritu.- Man pirmā stunda ir matemātika. Es negribu iet.

-Man ir fizika,- Daniels komiski novaikstījās. Vess būtu smējies. Man tas likās tizli.- Tiksimies pusdienas pārtraukumā, labi?- Viņš pavaicāja. Es neatbildēju, un sajutu īsu buču uz vaiga.- Es tevi mīlu.- Daniels no sirds sacīja. Es palūkojos uz viņu, beidzot sadzirdēdama šos vārdus. Puisis piemiedza aci, un, apcirties, devās uz klasi, zvanam noskanot.

Vai es viņu mīlēju? Pat tad, kad Vess bija dzīvs, es nebiju  teikusi, ka mīlu Danielu.

-Hei,- man blakus piesteidzās Elisa, mana tuvākā draudzene skolā. Meitene bija aizelsusies, taču seja izstaroja prieku.- Ejam, man tev kaut kas jāparāda,- viņa entuziastiski noteica, un saķēra mani aiz rokas, ar varu vilkdama matemātikas kabineta virzienā,- Nu ejam, ejam,- viņa sauca. Sekoju viņai, pa brīžam pamezdama skatu atpakaļ uz bildi, cerot, ka tas viss ir tikai sapnis. Ka Vess būs klasē, un viss, kas notiek, ir tikai mans fantāzijas auglis.

Elisa mani novilka sāņus, pati sākdama drudžaini meklēt kaut ko somā. Es sajutos neveikli un apliku rokas sev apkārt, kad meitene beidzot atrada savu planšeti, ko pasniedza man. Es jautājoši uz viņu palūkojos.

-Vienkārši skaties,- viņa sacīja un atbloķēja ekrānu. Tur bija Vesa youtube profils.- Viņa video ir numur viens trends visā pasaulē, to noskatījušies jau pusotrs miljons cilvēku,- Elisa priecīgi saka. Taču es noskumu. Es nezinu, kāpēc man tas bija jāzina. Atcerējos no rīta Daniela sacīto, ka labāk būtu, ja Vesu apraudātu tie, kas viņu pazina, nevis svešinieki, kam viņš bija tikai seja.

-Kas notika?- Elisa bažīgi vaicāja, pamanīdama, ka es noskumu. Atdevu viņai planšeti un atslīgu gar sienu, līdz biju uz grīdas.- Es domāju, ka tu priecāsies. Vesu nu zina visa pasaule.

Man žults sakāpa kaklā,- Tas Vesu neatgriezīs,- negribot, naidpilni izspļāvu. Elisas seja apmācās skumjās. Es izvilku telefonu no kabatas un nolēmu, ka labāk būs, ja nerunāšu. Atvēru bilžu galeriju un centos novērst domas, aplūkojot atmiņas, kas bija vienīgais saules stariņš manā dzīvē, un ļāva man justies labāk.

Skolotāja beidzot atslēdza kabinetu un man nācās piecelties kājās. Apsēdos pirmajā brīvajā solā, nevis ierastajā vietā, un paslēpos aiz somas. Izvilku pirmo kladi, kas bija pa rokai, paķēru pildspalvu un sāku skicēt klades aizmugurē ar pildspalvu rakstus, krāsojot rūtiņas. Mēs sākām apgūt determinantus.

Man matemātikā allaž bija lieliskas atzīmes, tāpēc es neiespringu. Tā vietā es turpināju skatīties bildes un izdomāt, kā tikt galā ar jaunajām pārmaiņām dzīvē. Es iepriekš biju domājusi, ka došos uz koledžu, apgūšu arhitektūru turpat kur Vess apgūs programmēšanu, un mēs kopā beigsim skolu, kopā ceļosim pie Daniela uz Arizonas mākslas skolu, un izbaudīsim studentu dzīvi pilnībā.

Tagad arhitektūra mani neinteresēja. Es negribēju būt koledžā viena, tāpēc arī manis izvēlētā koledža atkrita. Pat neraugoties uz faktu, ka tur būtu citi studenti, mani potenciālie draugi, es nevarēju turp doties. Turp vēlējās doties Vess, nevis es.

Iešķībi palūkojos uz vietu, kur sēdēja Elisa. Viņai gan bija viegli. Popularitāte pāri galvai, naudas makā vairāk kā vajag, lieliskas atzīmes un teicama reputācija, kas nebija meitenē iesējusi nedz vīzdegunību, nedz augstprātību pret citiem. Atšķirībā no manis, Elisa bija brīvais gars. Nez, kāpēc man tā neveicās, bet manai draudzenei lielākā sāpe dzīvē bija nolūzis akrila nadziņš vai pazudis pom pom bumbulītis no somas? Kāpēc man nevarēja būt elementāra dzīve, kā viņai? Elisa arī jau bija izlēmusi, ka dosies studēt Aļaskas universitātē par veterinārārstu. Būdama vegāne, dzīvniekmīle un aizstāve, ko mēs ar Vesu nekad nesapratām, viņas izvēli paskaidrot nevajadzēja. Bija dīvaini, ka tāds saulstariņš labprāt uzturējās kompānijā ar mani, mūžam īgnu, sarkastisku, ironisku būtni, kura neprata būt uzmanības centrā.

Nemanot, stunda beidzās, un , kā bija dzirdams no klasesbiedriem, bija brīvstunda, jo ķīmijas skolotājai esot herpes vai kas tāds. Tā nu man atlika doties uz ēdnīcu, kur parasti mēs dīkdieņojām, ja stunda nenotika. Paldies Dievam, ne viens ar mani nekomunicēja, jo, šķiet, saprata, ka es neesmu runātāja.

Visi izņemot.. Elisu. Atšķirībā no manis, meitene šodien bija ģērbusies koši. Viņas augums gan nebija tik perfekts, kā modelēm, taču viņa prata ģērbties. Koši oranžā blūzē, deviņdesmito gadu kļošenēs, matiem kā tikko no pludmales, izirušiem pāri pleciem, un nonēsātām converse kedām. Elisa izskatījās ka ne no šīs pasaules.

Viņai blakus, es izskatījos kā pele. Mani kastaņbrūnie, garie, plānie  mati bija izlaisti pāri pleciem, mugurā biju uzrāvusi tēta flaneļa kreklu pāri apakškreklam un pāri senu džinsu un botes. Godīgi sakot, tas bija pirmais, kas man bija pa rokai. Īpaši censties, es negribēju, un man nebija spēka. Acis biju apvilkusi ar melnu zīmuli, izceļot to zaļo krāsu, un tas arī bija viss.

-Es tev izmaksāšu,- viņa pieteicās, un paķēra divas paplātes, iekams paspēju iebilst. Nopūtos un sekoju viņai. Jau zināju, ka nav vērts iebilst. Meitene sakravāja uz mūsu paplātēm ēdienu vairāk kā diviem cilvēkiem, un tas gan man lika pasmaidīt. Vismaz viens mums bija kopīgs, varējām ēst, cik uziet, un tas labumā negāja.

Mēs apsēdāmies pie loga, un sākām ēst. Par izbrīnu, Elisa ēda klusējot. Ar prieku izbaudīju klusumu un veselīgo maltīti, ko draudzene bija izvēlējusies, un palūkojos pa logu, gremdēdamās atmiņās par to, kā šeit sēdējām ar Vesu. Aizvien nebiju izdomājusi, kā es varētu likt visiem domāt, ka viņš nekur nav pazudis. Taču nekas man nenāca prātā.

Biju pavisam aizdomājusies, kad sadzirdēju Vesa balsi, tik skaidri, it kā viņš stāvētu man blakus. Palūkojos uz Elisu, kura, iekodusies savā vegānu kanēļa bulciņā, skatījās planšetē Vesa video, kur puisis bija devies atvaļinājumā ar vecākiem uz Dubaiju. Es pasmaidīju un paliecos tuvāk, lai redzētu viņa dzīvelīgumu.

-Un šodien mēs kāpsim augstākajā celtnē pasaulē.- puisis sacīja kamerai, un pasmaidīja,- Es tiešām gribu, lai mani atceras šādi. Kā ekstrēmistu, kam patīk kāpt pa virsmām. Es gribu redzēt pasauli no augšas. Tikai nesakiet nevienam,- viņš jokoja, atglauzdams matus no sejas,- Negribu, lai mani noķer policija. Tāpēc šim sapnim nāksies pagaidīt.- viņš turpināja filmēt kadrus, kur apceļoja dubaijas skaistākās vietas, bet es jau biju pazaudējusi interesi. Mani dzima apņemšanās.

Te nu tā bija. Atbilde uz maniem jautājumiem. Nē, Vess. Tavs sapnis piepildīsies. Tevi neviens nenoķers.

Tu esi leģenda. Un tevi atcerēsies.