local-stats-pixel fb-conv-api

Bezjēdzīgs raksts.22

238 0

Ir viena lieta kas traucē man izbaudīt dzīvi. Man ir daudz sīku sapņu, ir arī lieli, tādi, kurus grūti sasniegt. Bet es cenšos. Cenšos censties.

238 0 22 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 22

0/2000
Izskatās pēc cilvēka, kas tomēr nezin ko iesākt, nespēj novērtēt savu talantu, kā arī pieņemt kritiku. Ja nespēj savus darbus pieņemt, tad arī tos nepublicē, nevienam negribas puspabeigtus darbus ne lasīt, ne arī attiecīgi pozitīvi novērtēt.
8 0 atbildēt
"Varbūt ja kādreiz izdosies iecerētais un es uzrakstīš kaut ko labu, tad tikai tādā gadījumā tas tiks publicēts." Varbūt, rupji sakot, jābeidz lieki dirst un sākt malku cirst? Jebkurā gadījumā būs cilvēki, kuri uzskatīs, ka Tavi darbi ir bāigi forši un būs tādi, kuriem būs ne silts ne auksts. Tāpēc, lai sirds būtu mierīga vienkārši raksti, pabeidz un publicē.
4 0 atbildēt
Neesi tik prasīga pret sevi. emotion Es arī gribētu uzrakstīt grāmatu, bet, cik sapratu, priekš tā ir patiešām jāiemīl šīs process. Tas ir tāpat, ja tu mācies jaunu instrumentu. No sākuma tu kaitini ğimeni, kaimiņus un savus mājdzivniekus, un tas viss liek tev apstāties, bet pēc pāris gadiņiem tu sēdēsi un spēlēsi, un viņi pienāks un prasīs:"wow, kas tā par dziesmu?". Tu teiksi, ka pati izdomāji.(bet ja tev mājdzīvnieki to prasa, tad tas ir super cool, jo varbūt tad tev ir iespēja kļūt par Dr. Dūlitlu). Analoğiski ir ar rakstniecību. Process var būt kaitinošs, bet tam oatiešām jr jāiepatīkas. Vēlu veiksmi rakstniecībā un noteikti publicēsi grāmatu. emotion
4 0 atbildēt

jūtos tieši tāpat, kā tu, kas ir pat nedaudz bailīgi

3 0 atbildēt

Viss nāk ar laiku. emotion

3 0 atbildēt

Varu saprast un padalīties savā pieredzē, jo saprotu, ka uzmundrināt un dot padomus ir bezjēdzīgi, jo redzu, ka šeit cilvēki ar padomiem un uzmundrinājumiem neskopojas. 

Esmu līdzīgā situācijā. Nav mērķis uzrakstīt grāmatu, bet vienkārši apjomīgu stāstu, ko tikai vajadzības un lielas vēlmes gadījumā varētu publicēt. Pirms mēneša biju apņēmies uzrakstīt ļoti daudz, bet nesanāca tik daudz, cik gribētos. Kaut gan esmu uzrakstījis tādu kā garu ievadu, kas apjoma ziņā jau pārsniedz lielāko daļu no visiem maniem iepriekš pabeigtajiem stāstiem, tas tāds neliels lepnums, jo redzu, ka iet uz pareizo pusi un nebūs kārtējais mazais 40 lapu stāstiņš. Apņemšanās bija liela, bet iespringums uz to mazs, kad uznāca vēlme, tad rakstīju, kad nebija vēlme, nespiedu sevi un darīju tieši pretējo - lasīju. Dīvainā kārtā attieksme mainījusies, bet šādi ir vieglāk, ka neiespringstu uz to mērķi, jo lieku blakus tam citus, pat nesatraucos, kad sapratu, ka galvenā tēla amatā man nepatīk viens vārds, kura dēļ dabūju pilnīgi visu pārlasīt, lai to izdzēstu. 

Neesi viena šādā situācijā. Tomēr vienu gan ieteikšu: neuzklausi un netici komentāriem, ko saņem šeit. Šī nav auditorija, kurai klausīt, varbūt pirms 3 gadiem vēl bija, tagad gan vairs nav, tāpēc dari pa savam un netici nevienam, arī man. emotion Palasot tavus rakstus es nojaušu, ka problēma ir kur citur nevis tajā, ko raksti šeit un to zini arī tu.

3 0 atbildēt

Ja nekad nepamēģināsi, nekad nezināsi - kā tas ir. Bet - protams tas ir tikai Tavā ziņā. Nedomāju, ka liela daļa mūsdienu slaveno rakstnieku arī sāka rakstīt savus romānus , kas pēc tam kļuva populāri jau ar domu galvā, ka tas viņus varētu padarīt par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Nebūt nē, es par to šaubos. Bet tas nenozīmē, ka nevar pamēģināt - ja tev tas patīk, tad dari. 

2 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt