Ir viena lieta kas traucē man izbaudīt dzīvi. Man ir daudz sīku sapņu, ir arī lieli, tādi, kurus grūti sasniegt. Bet es cenšos. Cenšos censties.
Ir viena lieta kas traucē man izbaudīt dzīvi. Man ir daudz sīku sapņu, ir arī lieli, tādi, kurus grūti sasniegt. Bet es cenšos. Cenšos censties.
Es gribu rakstīt... Gribu uzrakstīt grāmatu, ko esmu centusies darīt. Tik bieži esmu atmetusi visam ar roki, tikai tāpēc, ka man nesanāk. Un tomēr es turpinu rakstīt. Es gribu lai mani sadzird, lai saprot ko vēlos pateikt, bet neviens nedzird. Esmu tikai es ar savu sapni uzrakstīt grāmatu, kurai nav lemts pat tapt. Tas ir viegli? Nē, nav. It īpaš ja to dari pirmo reizi, bet tā arī nepabeidz. 101 mēģinājums. Esmu atkal apņēmusies pabeigt. Tomēr visas tās 100 reizes es arī biju apņēmusies. Es rakstu spokos rakstus, jo es gribu izpausties. Es gribu arī šeit rakstīt kādu stāstu, bet es negribu, lai kāds jūtas vīlies manī tikai tāpēc, ka es pametu iesākto. Vienu dienu es uzrakstu dzejoli, savas domas... un jau nākamajā dienā man tas vairs nepatīk. Liekas, ka es ko tādu nemaz nevarēju uzrakstīt. Es daudz rakstu. Tiešām daudz. Un vairāk kā puse no tā visa paliek nepublicēta. Bieži pirms pievienoju kādu rakstu, es vismaz piecas minūtes apdomāju vai ir vērts. Visticamāk es šo rakstu publicēšu. Bet visticamāk, es viņu drīz vien izdzēsīš. Jo tie ir tikai mani sapņi, manas domas, kuras nevienu neinteresē.
Varu saprast un padalīties savā pieredzē, jo saprotu, ka uzmundrināt un dot padomus ir bezjēdzīgi, jo redzu, ka šeit cilvēki ar padomiem un uzmundrinājumiem neskopojas.
Esmu līdzīgā situācijā. Nav mērķis uzrakstīt grāmatu, bet vienkārši apjomīgu stāstu, ko tikai vajadzības un lielas vēlmes gadījumā varētu publicēt. Pirms mēneša biju apņēmies uzrakstīt ļoti daudz, bet nesanāca tik daudz, cik gribētos. Kaut gan esmu uzrakstījis tādu kā garu ievadu, kas apjoma ziņā jau pārsniedz lielāko daļu no visiem maniem iepriekš pabeigtajiem stāstiem, tas tāds neliels lepnums, jo redzu, ka iet uz pareizo pusi un nebūs kārtējais mazais 40 lapu stāstiņš. Apņemšanās bija liela, bet iespringums uz to mazs, kad uznāca vēlme, tad rakstīju, kad nebija vēlme, nespiedu sevi un darīju tieši pretējo - lasīju. Dīvainā kārtā attieksme mainījusies, bet šādi ir vieglāk, ka neiespringstu uz to mērķi, jo lieku blakus tam citus, pat nesatraucos, kad sapratu, ka galvenā tēla amatā man nepatīk viens vārds, kura dēļ dabūju pilnīgi visu pārlasīt, lai to izdzēstu.
Neesi viena šādā situācijā. Tomēr vienu gan ieteikšu: neuzklausi un netici komentāriem, ko saņem šeit. Šī nav auditorija, kurai klausīt, varbūt pirms 3 gadiem vēl bija, tagad gan vairs nav, tāpēc dari pa savam un netici nevienam, arī man. Palasot tavus rakstus es nojaušu, ka problēma ir kur citur nevis tajā, ko raksti šeit un to zini arī tu.
Ja nekad nepamēģināsi, nekad nezināsi - kā tas ir. Bet - protams tas ir tikai Tavā ziņā. Nedomāju, ka liela daļa mūsdienu slaveno rakstnieku arī sāka rakstīt savus romānus , kas pēc tam kļuva populāri jau ar domu galvā, ka tas viņus varētu padarīt par sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Nebūt nē, es par to šaubos. Bet tas nenozīmē, ka nevar pamēģināt - ja tev tas patīk, tad dari.