Beigu titri (3)9

Atbildes nav un nevajag.

“Kāpēc tu mani ignorē?”, “Lūdzu, atbildi”, “Ceru, ka tu neesi dusmīga. Es gribēju tevi iepriecināt”, “Madara!!!!!! Atbildi, es uztraucos!!!”, “Mīļā, nu tas bija tikai joks.”

Atkal un atkal mans telefons vibrēja kabatā, neļaujot koncentrēties ballītei pie jūras. Klasesbiedri bija iekūruši ugunskuru un jautrā kompānijā cepa zefīrus uz improvizēta iesma, kas bija izgatavots no ozola zariem, un klausījās skaļu un labu mūziku. Es pati sēdēju uz deķa pie jūras, un centos pamanīt skaisto saulrietu. Bija 9.jūnijs, pūta silts  vējiņš, atmosfēra bija lieliska, bet Raiens pirmo reizi man bija traucēklis. Viņa izdarības bija pārkāpušas robežu.

Tagad mani uzskatīja par jukušo. Marta un Ivita, meitenes no manas klases, kuras vienīgās bija lietas kursā par notiekošo, bija vienbalsīgi izteikušās, ka tas ir neprāts. Es nebiju satikusi Raienu, un viņš izlēma spert tik neapdomīgu soli. Kādas muļķības. Kura muļķe tam piekristu? Jā, viņš bija izskatīgs, jauks un mīļš interneta vidē. Kā lai es zinu, kas viņš ir reāli?

Atvēru puiša bilžu albumu un slidināju ekrānu augšup un lejup, pārlasot visas īsziņas.  Vēl vakar viss bija lieliski. Viena īsziņa bija mana smaida iemesls, un tagad tās lasot, jutu savādu rūgtumu. Vilšanos. Domas par to, ka viņš ir viltus profils, ka aiz tā cilvēka bildēm, kurās esmu iemīlējusies,  slēpjas kāds cits, man sametās nelabi. Daļa manis gribēja uzrakstīt Raienam dāmai nepieklājīgu ziņu, lai viss beidzot beigtos. Melai bija taisnība, man apkārt bija tik daudz draugu, un es skrēju pakaļ neīstajam.

Atslēdzu telefonu un atgūlos uz deķa. Aizvēru acis un centos nomierināt vētru sevī. Un ja nu viņš ir īsts? Un ja nu nav? Cik maksā tas gredzens? Un ko nozīmēja frāze “Esmu tuvāk nekā tev šķiet?”, ja nu tas viss ir slims, perverss joks? Ja nu tas ir kāds, ko es pazīstu? Es taču biju sūtījusi Raienam ko neiedomāji personīgu. Protams, ne  ko perversu vai intīmu, bet to, kas bija tikai starp mums. Atceros viņa pirmo komentāru 2012.gada jaunajā gadā Suntažos.

“Tu esi tik skaista, ka šķieti neīsta.” Raiens bija uzrakstījis komentāru zem manas bildes. Es viņu nekad nebiju redzējusi, un tas šķita kā joks. Bet tad es paskatījos viņa profilu, un pilnībā padevos pusaudžu vīrieša valdzinājumam jaunas meitenes acīs. Es biju dumja un iemīlējusies, jā, cilvēkā, kurš mani nekad nav redzējis, un kurš atbild ar to pašu.

-Madara, ejam peldēt!- Linards, mūsu klases “vecākais” iesaucās, apsēzdamies uz mana dvieļa. Pāri puiša iedegušajam augumam slīdēja ūdens tērcītes. Linards bija izskatīgs, bet mana aizraušanās man lika nepatikā saraut degunu un aizgriezties. Linards nebija ne uz pusi tāds, kāds bija Raiens,- Nesēdi taču visu vakaru telefonā! Ir izlaidums! 2014.gada izlaiduma klase! Ballē!

-Es tūdaļ iešu,- klusi atteicu un parādīju viņam telefonu,- Turklāt es nesēžu telefonā. Es izbaudu ainavu, vakaru un emocijas.

-Nu, ja tu neej ar labu, iesi ar ļaunu,- draugs noņurdēja un pacēla mani rokās. Apjukumā, lai noturētos, apķēros viņam ap kaklu un centos noturēties un nespārdīties. Puisis ieskrēja jūrā, ovāciju, kliedzienu un izsaucienu pavadīts,  un ar mani rokās iegāzās ūdenī. Mani mati, augums un drēbes samirka, un apmulsuma vietā iestājās dusmas.

-Stulbeni, es esmu slapja!-

-Gluži kā puse skolas meiteņu, domājot par mani,- Linards smiedamies attrauca,- Nu nedusmojies taču. Gribēju, lai tu atdziesti...-

-Atdziesti pats!- es iesaucos, un sāku šļakstīt ūdeni viņam virsū. Puisis iespiedzās un atdarīja man ar to pašu. Uz mirkli, spēlējoties kā bērns ūdenī, es aizmirsu realitāti. Nezinu, cik ilgi mēs te stulbojāmies, bet manas uz brīdi novērstās domas pievērsās smiekliem un deklamējošajai balsij krasta malā. Paskatījos uz turieni un pamanīju Ediju, kurš skaļi deklamēja manas īsziņas, turot telefonu rokās, izklāstot visu privātumu maniem klasesbiedriem.

Dusmās izskrēju no ūdens, piegāju pie puiša, izrāvu telefonu viņam no rokām un triecu labo dūri pret viņa žokli tik stipri, ka tas melodiski nokrakšķēja, liecinot par lūzumu.visi smiekli un jautrība apklusa, un es nikni glūnēju uz guļošo puisi. Jutu, ka man sāk vibrēt telefons, aizkaitināta pieliku klausuli pie auss, un nikni uzrūcu:

-KO VAJAG?-

-Man šķita, ka gribi dzirdēt manu balsi,- samulsusi balss otrā galā atbildēja.

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Beigu-titri-4/706301