B17.163

Depresija. Man nevajadzēja klīnisku izmeklējumu, lai to sev noteiktu. Dienas saplūda stundās. Man vairs negribējās ēst, zuda interese par apkārtni, un es pamazām noslēdzos sevī. Bija grūti, kad naktīs murgoju par līķiem upē, bet dienā, vazājos pa džungļiem, kur teju katra taciņa man atgādināja par piedzīvotajām šaubām. Labi vien, ka man blakus bija Čārlijs, viņš vai līda no ādas laukā, lai mani uzmundrinātu, bet es nejutu neko.

Vienubrīd es pat apsvēru doties mājup, pat pārrunāju to ar Tristanu, kurš pateica skaidri un gaiši- mājās doties es nedrīkstu, jo parakstīju līgumu. Biju tik nikna un izmisusi, ka ar puisi nemaz vairs nespēju runāt. Es pamazām juku prātā. Trisiāna arī klusēja, droši vien bija ko ieplānojusi. Un man nebija neviena, ko vainot pie savām nelaimēm.

-Ņem,- brālis man pie delma piebikstīja ar šķīvi kūpošu burgeru,- Paēd, es redzu, ka badojies,-

-Es neesmu izsalkusi,- monotoni atteicu un maigi pastūmu to nost, bet brālis nepadevās. Viņš nočmakstināja lūpas un izmisis un bezspēcīgs apsēdās man blakus,- Paldies, Čārlz, bet es nevēlos.

-Vov,- brālis izbrīnīti noelsās,- Neesmu dzirdējis tevi saucam mani pilnajā vārdā kopš nogriezu tev bizi.

-Jā,- sausi noteicu, dziļi sirdī apjaušot, ka uzvedos kā gatavā kuce.- Ēd vien pats.

-Neēdīšu,- Čārlijs nomurmināja kā īgns, sapiktojies bērns. Uzmetu viņam skatienu un negribīgi pastiepos pēc burgermaizes. Nebiju ēdusi vairākas dienas, man nebija ne jausmas, kā burgera smagais saturs atbalsotos sāpošajā kuņģī, kas bija sarāvies kā izmisis dzīvnieciņš aukstumā. Bet garša bija tik aicinoša, tik siekalas mutē raisoša, ka bija grūti atturēties.

Nokodu gabalu, un vai fiziski jutu Čārlija sajūsmu man blakus. Mans gādīgais, mīļais brālis. Es nodomāju. Īsu brīdi es atcerējos, kāpēc maz šeit biju, un ko es šeit darīju, un ar to pietika. Mamma un tētis.. Viņi noteikti vai mirst badā vai plēš kaulus, cenšoties nomaksāt parādu kalnus. Atceroties tēva paradumus dzert, man visas asinis no ķermeņa saskrēja papēžos un es uzmetu brālim nobijušos skatienu.

-Vai tētis mammai nenodarīs pāri?- es trīcošā balsī vaicāju,- Kas gan viņus bez mums pieskata..

Čārlijs saknieba lūpas. Viņš nespēja man atbildēt. Ja ne viņš, kurš spētu? Sajutos kā mazs, sabijies bērns, jo no vājuma man acīs saskrēja asaras. Piespiedos brāļa plecam, joprojām tiesājot burgeri, un centos neraudāt, būt stipra. Mammīt, vai tev viss ir kārtībā?

Pat nemanot, biju iemigusi. Kad atvēru acis, ārā bija tumsa, un biju apklāta ar pledu. Laukā bija bieza tumsa, un debesīs karājās mēness zeltainais šķīvis. Sajutu saldenu smaržu un pamanīju uz palodzes krūzi. Sajutusi pēkšņas slāpes, es padzēros padzisušo tēju, zem kuras bija paslidināts vecs papīrs.

Čārlijs droši vien atstājis ziņu. Es nospriedu, un atlocīju saņurcīto lapu, no kuras strauji uzvēdīja Tristana aromāts. Pat pēc visiem šiem gadiem, es atceros viņa mīļākās smaržas. Vai tā viņš gribēja, lai es saprotu, ka tas ir viņš? Kaut kas tukšs uzjundīja krūtīs. Ilgas? Sāpīgas atmiņas?

Sāku lasīt, iekams emocijas mani saplosītu.

Blēra,

Man nav daudz laika. Ceru, ka tu pamodīsies, iekams šo kāds pamanīs. Tu par to nevienam nedrīksti stāstīt, un apsolies, ka šoreiz klausīsi mani, un sekosi manām norādēm, labi? Lai šo dabūtu, man nācās krietni pasvīst. Es tev vēlu visu to labāko, un dodu tev vislielāko handikapu, kādu vien spēju. Šī ir zinātnieku karte, kas aizvedīs tevi uz vietu, kuru viņi vēlas izpētīt. Diemžēl, pēc notikušā, gan mani, gan tavu brāli uzmana kā vilkus, un es ticu, ka spēsi to izdarīt pati. Lejā, lapas otrā pusē, ir saraksts ar mantām, kas tev būtu vajadzīgas. Jo ātrāk tu sāksi rīkoties, jo ātrāk šis viss beigsies.

Vislabākais būtu, ja tu dotos šonakt. Sargi sevi, Blēra.

T.

Kā neticot, es vēlreiz pārlasīju uzrakstītās rindiņas. Šķita, Tristans bijis milzu steigā to rakstot, bet vai tam bija nozīme? Man rokās bija vislielākais dārgums. Iespējams, es jau rīt nonākšu mājās,un varēšu par šo aizmirst. Pat ja skanēja dīvaini, ka Triss gribēja, lai negaidu rītu, man prātā nenāca mocīties vēl vienu nakti ar murgiem. Tā vietā, es izpētīju karti, klusi saliku somu, un atrāvu vaļā logu. Negribēju riskēt iet pa vieglāko ceļu, ja mans laiks jau tā bija ierobežots. Apsēdos uz palodzes, pārkāru kājas pāri malai, pārmetu krustu pāri sirdij un metos lekt, pavisam aizmirzdama, ka satraumēju potīti, par ko asi nožēloju, tikko piezemējos, jo šķita, ka kauls kā ar cirvi nocirsts. Nebiju droša, vai neesmu ko salauzusi vai sacēlusi troksni, tāpēc steigšus kliboju džungļu virzienā, neuzdrošinādamās paskatīties atpakaļ.