Uz parītdienu, tas ir, uz 6. septembri, Valdis Rožlapa (tā sauca puisi, kuru es iepriekšējā nodarbībā izdzinu no klases), uz manu priekšmetu neieradās. Vispār es nebrīnītos, ja viņš mani tajā pašā otrdienā izsekotu ar saviem draudziņiem, lai ar kulaku starpniecību atjaunotu savu sasvārstīto autoritāti. Bet tas nenotika. Te varēja būt divi varianti – vai nu es viņus pārāk spēcīgi iebiedēju vai arī puisis nolēma darboties uzmanīgi un kala atriebības plānus. Otrais variants bija daudz sliktāks par pirmo, jo tam bija nepieciešama apdomība un izturība, kas ir ļoti briesmīgs apvienojums, ņemot vērā to, ka šis samaisījums ir iekļauts jaunieša agresijā un vēlmē protestēt. Bet rīkoties vajadzēja jebkurā gadījumā, tāpēc es nolēmu atrast puisi un salikt visus punktus uz „i”. Nu bet kamēr es meklēju viņu man vajadzēja novadīt vēl vienu stundu. Es apsēdos krēslā un apskatījos apkārt. Uz galda stāvēja puslitrīga minerālūdens pudele. Es atvēru korķi, iedzēru pāris malkus un noliku pudeli vietā.
- Nu ko, sliņķi, kā iet? – es sasveicinājos ar jauniešiem. – Kādas muļķības uzspējāt sadarīt to divu dienu laikā, kamēr man bija palaimējies jūs neredzēt?
Ar muļķībām jaunieši nesteidzās dalīties. Skolnieki uzmanīgi smaidot saskatījās.
- Labi, kas tur tajā programmas nostādnē bija rakstīts?
Kā izrādījās, nekā interesanta tur nebija. Es atbalstījos pret krēsla muguru un minūti lūkojos griestos, apdomājot, ko gan tādu varētu pastāstīt. Pēc tam atcerējos, ka vienmēr vajag sākt no pašiem pamatiem, tāpēc atgriezu savu skatienu klasei un, tā teikt, sāku vadīt stundu:
- Kam mājās nav kompjūtera?
Tieva meitenīte pītā lillā jaciņā saraustīti pacēla roku. Pāris skolnieki un skolnieces uz viņu paskatījās, dažu acīs varēja manīt vienaldzību, dažiem knapi pamanāms nosodījums, - klasesbiedri viņai it kā atļāva savā īpašumā neturēt datoru – piedeva viņas ģimenei nabadzību, jo, redz, viņas jaciņa bija pašas adīta. Uz bailīgās sejas nevarēja pamanīt kosmētikas ēnu, bet divas astītes atgādināja manu sociālo bērnību, kad skolnieces staigāja brūnās kleitās un baltās blūzītēs, bet uz tādām astēm bija pūkainas bantes.
Meitene samulsa, nolaida roku un paskatījās uz mani. Nu jā, mūsdienās būt nabagam ir kauns.
- Kā tevi sauc? – es paprasīju.
- Natālija. Natālija Pakalna.
- Labi, Natālij, tūlīt kaut ko izdomāsim... Bet pagaidām visi laimīgie personālā datora īpašnieki – vēlos jums uzdot jautājumu: kurš zina ar kādu notikumu sākās personālā datora ēra?
Pirmajā rindā gaisā paslējās roka.
- Runā.
- Ar to, ka Zilog izlaida programmējamu čipu Z-80.
- Pareizi! – jāatzīst, es negaidīju tādas zināšanas no saviem skolniekiem, tāpēc ieskatījos puisī uzmanīgāk. Tas bija tas pats jaunietis, kurš iepriekšējā nodarbībā man paziņoja, ka Valdis mani nenostučīs. – Labi, sarunāsim tā, ka jūs no sākuma nosauksiet savu vārdu un uzvārdu, savukārt es centīšos tos iegaumēt.
- Vilmārs Upītis, - puisis pateica un no kaut kā samulsa.
- Pareizi, vārdabrāli. Fegina kungs aizlasījās prom no Intel, savācot sev līdzi visus izstrādes datus par programmējamu kontrolieri i8080 un izveidoja savējo kantori Zilog. Intel vadība nogulēja, viņi nesajuta programmējamo kontrolieru grandiozās perspektīvas un uz Fegina darbu skatījās kā uz dīvainību. Par to arī drīz viņi samaksāja, tāpēc ka visa pārdošanas un ienākumu masa pagāja viņiem garām (tas bija tajā laikā, kad Intel bija programmējāmo kontrolieru ražošanas līderis). Jā, viss sākās ar Z-80. Tas bija jau pilnvērtīgs procesors ar operatīvās atmiņas atbalstu līdz 64 kilobaitiem. Jā, jā, - viss sākās no tādām niecībām. 93. gadā procesori parādījās pārdošanā, bija pieejams pat padomju analogs, tos un visas „Spektruma” komplektācijas (tā sauca PC uz Z-80 bāzes) varēja nopirkt radiotehnikas veikalos. Tikai tagad mātesplates komplektē un uzstāda rūpnīcās, agrāk to visu vajadzēja lodēt pašam. Operatīvās atmiņas mikroshēmas bija jūtīgas pret statiku un varēja nosķilties no pirkstu pieskārieniem. Par monitoriem neviens nemaz nesapņoja, „Spektrumus” slēdza klāt televizoriem, kam, kā likums, nebija video ieejas, tāpēc nācās video ieejas blokus radīt ar savām rokām. Tāds komplekts maksāja 20 dolārus – ar tādu naudu students mierīgi varēja dzīvot divas nedēļas, bet ar piecdesmit viņš vispār skaitījās par karali... Es personīgi savācu un sakonfigurēji pāris desmitus „Spektrumu”, tiesa pārdot man sanāca tikai pusi, - nekad neesmu mācējis tirgoties. Bet, ziniet kas? Kad es uz sava pirmā „Spektruma” uzrakstīju sinusoīdu kārtošanās programmu un tā sāka strādāt, es sajutu tikpat nenovērtējamu prieka sajūtu kā no pirmā seksa! Šis Fegina procesors noteica manu turpmāko nākotni, - skolēnu sejās parādījās ieinteresētība, varēja pāriet pie nākošās lietas. – Labi, atgriezīsimies pie PC arhitektūras...
Pēc nodarbības Vilmārs Upītis aizkavējās un, kad visi skolnieki bija pametuši klasi, pienāca pie manis un burtiski sasala no neizlēmības.
- Ko tev vajag? – es paprasīju?
- Vilmār Grieķi, man... man arī nav datora.
Es atmetos pret krēsla atzveltni un vērīgi apskatījos uz puisi. Pēc ieturētas pauzes es paprasīju:
- Un kā tad sanāk tas, ka tu par datoriem rubī vairāk par visiem citiem?
- Kad esmu pie draugiem vai pie brāļa... tāpēc arī klasē kaut ko zinu...
- Skaidrs. Labi, kaut ko izdomāsim. Es tā skatos, ka tev patīk programmēšana?
- Jā, es nedaudz zinu Visual Basic, bet gribētu zināt vairāk. Nu, ne tikai Basic.
- Lūk kā darīsim, Vilmār. Es tev iemācīšu visu, ko zinu pats, bet par to tu man te palīdzēsi ar tīkliem un pieskatīt kompjus, ok?
- Jā, protams! – viņa seja apskaidrojās un man pat palika neērti.
- Nu labi, sarunājām, pis... tas ir, ej ar Dievu.
Viņš pasmaidīja, liekot nojaust, ka ceļa norādi saprata un steidzās uz izeju. Es vēl minūti pasēdēju klusumā, saprotot, kur man dabūt „dzelžus” diviem datoriem, nolēmu izdarīt pāris zvanus un pēc tam devos meklēt Valdi Rožlapu.
Valdi es atradu pie matemātikas kabineta četru puišu kompānijā. Viņi stāvēja nostāk no pārējās klases un ar saspringumu sekoja manam tuvošanās maršam.
- Valdi, uz diviem vārdiem, - pietuvojoties es teicu.
Valdis sekundi minstinājās, tad spēra soli man pretim un viņa draugi sekoja viņam, bet es paslēju roku uz priekšu un teicu:
- A jūs pagaidiet te, jaunie cilvēki, - puiši sasala, nesaprašanā saskatoties, tāpēc ka paši nesaprata, kāpēc apstājās. Es pagāju nostāk pārdesmit metrus un apgriezos.
- Es neatvainošos, - nodeklamēja Rožlapa, pienākot klāt.
- Da man vienalga uz tavām atvainošanām. Tu sāki mētāt kruto un dabūji pēc nopelniem. Es tevi izdzinu no stundas nevis no visām nodarbībām, tāpēc tagad mums ir problēma un es vēlos to tagad atrisināt. Ja tev ir ko teikt vai arī pat kaut ko izdarīt, dari vai saki tagad, tāpēc ka es tevi vēlos redzēt nākošajā nodarbībā.
- Jūs mani nodirsāt visas klases priekšā. Jā, varbūt es kaut ko lieku samuldēju, bet jūs to izmantojāt, lai iebiedētu pārējos. Tas bija zemiski!
- Patīkami apzināties, ka tavs pauris strādā kā vajag. Bet ja tu gaidi no manis atvainošanos, tad zini, ka tas nenotiks. Meklē godīgumu? Nu tad iegaumē: godīgums neeksistē. Pēc tam tu apvainojies uz manām metodēm, bet vai tad tu pats iekaro autoritāti citā veidā? Piemēram ar erudīciju vai citām labdarības akcijām? – es pasmaidīju. – Atšķirība ir tikai tāda, ka tu instinktīvi jūti, ka spēks ir pats spēcīgākais arguments, savukārt es to pārbaudīju gadiem, noslīpējot un nomērot visas līdzīgas pretestības nianses. Karot ar mani ir bezjēdzīgi, puis, man ir milzīga pieredzes bagāža un tu nošausminātos, ja uzzinātu uz kādu neģēlību es esmu spējīgs. Bet mums ir šī saruna tikai tāpēc, ka es nevēlos ar tevi karot, tāpēc piedāvāju pagātni atstāt vēsturē un dzīvot nākotnē.
- Visu aizmirst, ķipa nekas nav bijis? – viņš šķībi pasmējās.
- Jā.
Garām pagāja matemātikas skolotāja Ruta Bergmane, satraukti šķielējot uz mūsu pusi.
- Līdz otrdienai, kad būs mana nākošā stunda, tev ir kaudze laika, lai padomātu, - es teicu, vērīgi skatoties skolniekam sejā. Viņa seja palika nopietna. Viņš neko neatbildēja, es pagriezos un devos uz skolotāju istabas pusi pārliecināts, ka uz nākošo stundu Valdis noteikti eiradīsies. Ar muguru jutu, ka viņš mani pavada ar ciešu skatienu.
Skolotāju istabā gaiss bija saspringts un kluss, kaut arī lielākā daļa skolotāju bija šeit.
- Ko jūs tādi drūmi, kolēģi? – es smejoties pajautāju, uz ko saņēmu atbildi, ka Veronika Pētersone, bioloģijas skolotāja, vakar nogāzās ar infarktu un tagad atrodas slimnīcā, un, pat ja izķepurosies, diez vai atgriezīsies skolotāja darbā.
Es devos uz direktores kabinetu, kurā Dzintra Ruģele koncentrēti ar pirkstiem spaidīja telefona pogas un, ieraugot mani, klusi pamāja uz krēslu, es apsēdos.
- Aizņemts, velns parāvis, - viņa klusi nolamājās.
- Kā viņa? – es pajautāju, runājot par Veroniku Pētersoni,
- Vakarā apciemošu, - direktore nogurušā balsī atsaucās. – Negribi man sastādīt kompāniju?
- Dievs pasarg! – es nobijos, tāpēc ka necietu slimnīcas. – Es viņu praktiski nezinu, viņa ir sieviete pieklājīgā vecumā, sirds slima – ieraudzīs mani un, nedod Dievs, galus atmetīs! No manis taču visiem problēmas ar veselību.
Dzintra Ruģela nosmējās.
- Tev laikam nekad nepazūd humora izjūta, - viņa teica.
- Savādāk nevar, totāla nopietnība ir tiešs ceļš uz priekšlaicīgu novecošanu. Ar ko jūs domājat viņu nomainīt?
- Es to gribētu zināt, - viņa klusi noteica un pēc brīža uz mani sāka blenzt ar viltīgu skatienu.
- Uz mani neskatieties, es esmu nulle bioloģijā!
- Es domāju, ka tu varētu pasniegt bioloģiju, kā arī fiziku un varbūt arī angļu valodu.
- Tam vajag piesaistīt Ingu, - es pasteidzos nomainīt tematu. – Viņai it kā bija pazīstamas meitenes, kas nesen beigušas universitāti. Aiziešu ar viņu parunāt. Es pārsteidzīgi piecēlos un devos uz durvju pusi.
- Kā tavas nodarbības? – pie durvīm mani panāca Dzintras Ruģeles jautājums. – Šodien uz kādu bļāvi?
- Nebļāvu un nevienu nesitu! Ar maniem centieniem disciplīna sāk nokārtoties! – es ar lepnumu paziņoju un steidzīgi pametu kabinetu.
Ingu es meklēju ilgi, jo viņas nekur nebija. Manu slēpto sapni es atradu savā kabinetā, izrādās, ka viņa mani tur gaidīja. Viņai bija klasiskā stila melnas bikses un sniegbalta blūze ar īsām rokām, augšējā poga bija atpogāta, bet uz melnīgsnējās ādas intīmi spīdēja mazs, sudrabots medaljons Mēness formā. Es viņai šo medaljonu uzdāvināju iepriekšējā gadā uz viņas dzimšanas dienu. Līdz šim brīdim es nenojautu, ka viņa to nēsā. Inga sēdēja manā krēslā, sakrustojusi kājas un manikirētajos pirkstos virpināja zīmuli.
- Grieķi, - manu ierašanās faktu konstatēja Inga.
- Mēness kundze, tev mani ir jāglābj! – es sabruku viņas priekšā ceļos un saliku rokas lūgšanas pozā. – Ruģele vēlas manu nāvi, viņa izdomāja, ka es varu vadīt bioloģiju!
Inga nometa zīmuli uz galda un tagad skatījās uz mani ar viltīgu smaidu. Pēkšņi es sapratu, ka šis smaids un direktores m ājieni nav tāpat vien. Es uzrausos kājās un sašutu:
- Ak tu intrigante! Manipulatore! Vai tevis dēļ Ruģele domā, ka es esmu spējīgs vadīt bioloģiju?!
- Es viņai vienkārši devu mājienu, ka tev tas ir pa rokai. Vai tad nav?.. Gribēju paskatīties, cik ļoti viņa tev uzticas, - atbildēja Inga, apvienojot savus vārdus ar pašu „bezsirdsapzinīgāko” smaidu pasaulē. – Vēl nedaudz un viņas uzticība kļūs neierobežota. Pie tam, tu esi vienīgais, kuru viņa uzrunā uz „tu”. Laikam viņa ir noskatījusi sevi savos pēcnācējos, tāpēc pēc gadiem pieciem tu varēsi ieņemt viņas vietu.
- Pietiks mani nokraut ar šitiem sūdiem! Ņem telefonu un zvani savām paziņām. Es nemācīšu bioloģiju!
Inga tāpat pasmaidīja, paņēma rokās mobilo, nenovēršot no manis savas viltīgās acis un ievadīja numuru.
- Čau, Evitiņ, - viņa teica klausulē. – Laiks sākt darbu. Mums tagad ir bioloģijas skolotāja vietu, tāpēc rīt gaidām tevi skolā. Es uzmanīgi klausījos Ingas replikās, nomierinājos, saprotot, ka svaigi izceptā skolotāja rīt paklausīgi ieradīsies uz skolu, lai dabūtu darbu, tāpēc paprasīju Ingai, vai viņa nevēlas romantisku seksu, tas ir, vai viņai nav vēlmes nokniebties šeit pat, informātikas kabinētā uz mana galda, uz ko, saņēmot noliedzošu „ne-e”, paraustīju plecus un devos uz izeju. Pie durvīm es atskatījos un pateicu:
- Aizslēdz durvis, intrigu karaliene.
- Tas ir pārsteidzoši, - pateica Inga, kaut gan nekāds pārsteigums viņas balsī nebija sajūtams – tikai vienīga ņirgāšanās. – Jauna, neprecējusies meitene nāk iekārtoties darbā, bet tu neizrādi ne piliena interesi.
- Es pieņēmu šķīstības celibātu!.. Un, lai tu zinātu, tas ir nožēlojami! Manā priekšā nolikt nevainīgu meiteni tikai tāpēc, lai es atkratītos no tevis?! Pat es uz ko tādu neesmu spējīgs! Es aizcirtu durvis, pasmaidīju, apsēdos un paskatījos u z atslēgcaurumu. Inga nekustoties turpināja sēdēt un skatījās uz kaut ko sev priekšā. Viņas acis bija aizmiglotas ar domām vai atmiņām, uz lūpām auga knapi pamanāms smaids – no tiem, kas nāk no pašas sirds, tāpēc šis smaids varēja atainot klusu, dziļu laimi, neizturamas ciešanas, bezgalīgu ticību un pilnīgu samierināšanos. Smaids, kuru atšifrēt nebija iespējams. Pēkšņi es sapratu, ka novēroju kaut ko tik personīgu, ko es nekad nespēšu izzināt, pat ja pārlasīšu visas viņas dienasgrāmatas un izrakņāšos viņas apakšveļā. Citu likteņu aizslēgtās lādes, - tās vienmēr ir smagas. Lai tās spētu panest ir nepieciešams dzelžains gribasspēks un milzīga atbildības rezerve. Tas mani biedēja, es steidzīgi piecēlos un neko nesakot devos uz mājām. Nebija man laika rakņāties Ingas sirds noslēpumos, vēl jo vairāk – fantazēt par jauno bioloģijas skolotāju svaigajiem ķermeņiem. Labāk padomāt par to, kur dabūt divas mātesplates, vienu procesoru, videokarti un pāris monitorus. Viss pārējais man bija.
