Aiz frontes līnijas. Sākums.39

Bija dzestrs 1915. gada rīts. Kaut kur tālumā sprāga šrapneļlādiņi un bija dzirdamas balsis un ievainoto kliedzieni. Kā tādas ēnas pār tranšejām nolaidās indīgo gāzu mākoņi, un karavīri cits pēc cita centās uzstīvēt galvā jau tā mazā skaitā esošās gāzmaskas. Tie, kam paveicās mazāk, un viņu maskas plīsa pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem tās uzvilkt, kārpījās pa zemi, cenšoties tvert gaisa malkus kā tādas izslāpušas zivis bez ūdens un cerības izdzīvot.

Gāzu mākonis lēnītēm vēlās tālāk uz priekšu, pamazām atsedzot nepatīkamo skatu ar vairākiem kareivjiem, kuri bija miruši no elpceļu un acu apdegumiem. Tie, kuri vēl bija dzīvi, kārpījās pa zemi, saucot pēc palīdzības, sāpēs gārdzot un vaidot.

Tālumā joprojām dārdēja lielgabali kā pērkons lietainā dienā, bet šodien atšķirībā no lietainas dienas no gaisa lija nevis ūdens, bet svina ložu krusa, kas caursita plānās ādas ķiveres un iedragāja galvaskausus. Tā ķēra kareivjus dažādās ķermeņa daļās, kapājot tos kā nezāles. Ja kādam nepaveicās un to neķēra birstošie šrapneļi, tad vēl lielāka nelaime varēja piemeklēt to, kam uz galvas krita paša šrapneļa apvalks - liels cilindrs, ap 4.5kg smags dzelzs gabals, kas nāca lejā no gaisa ar ievērojamu ātrumu un spēku. Tas spēja sadragāt mājas jumtu tik viegli kā akmens iedragā loga rūti.


Šad tad tranšejās trāpīja kāds lādiņš no pretinieka atbalsta uguns un izārdīja omulīgi iekārtotās zemnīcas un tranšejas, nogalinot vai ievainojot kādu no dusošajiem kareivjiem. Lādiņi un bumbas cits pēc cita ārdīja tuvējos laukus, mežus un mājvietas. Šrapneļu šķembas postīja visu dzīvo savā ceļā, pārvēršot kokus skalos, mājas - drupās, bet cilvēkus - bezformīgā masā, kas, karstā laikā saulē trūdot, izdala neciešamu pūstošas gaļas aromātu, kurš izraisa nelabumu pat pašiem rūdītākajiem karotājiem.


Kāds nomaldījies lādiņš, aizsvilpdams garām savam mērķim, trāpa kādā mājoklī, kas vēl palicis salīdzinoši neskarts. Atskan skaļš blīkšķis, un lauku viensēta pārvēršas gruvešos. No mājas paliek tikai maizes krāsns un divas sienas; viss pārējais ir sagrauts, un iekšā esošie cilvēki nu ir miruši. Garām patraucas vēl kāds lādiņš, kas nokrīt pie mājas drupām, bet neeksplodē. Tas lēnītēm dūmo, bet tā arī nesprāgst.


Netālu esošā pilsēta ir gandrīz pavisam nopostīta; no tās pāri palikušas ir tikai pāris ēkas. Pat dzelzceļa stacija un dzelzceļš ir cietis vairāk nekā jebkurš cits tuvumā esošais objekts. Dzelzceļa sliedes ik pa pārsimt metriem ir saspridzinātas, un sliežu atliekas ir izmētātas vairāku simtu metru rādiusā uz visām pusēm.

Vēl pirms pāris dienām šeit valdīja steiga. Stacija strādāja pilnā darba tempā, evakuējot cilvēkus prom no kara karstākā krustpunkta. Dzelzceļa stacijā turpināja pienākt lokomotīves ar jaunu munīcijas pievedumu, ar pārtiku un kareivjiem. Ievainotos transportēja uz tuvējiem hospitāļiem Rīgas apkārtnē, kritušos apglabāja nostāk no frontes līnijas. Kāda meitene stacijā atvadījās no sava puiša, kurš devās karot uz fronti. Viņa naivi cerēja, ka mīļotais pārnāks mājās dzīvs...


No austrumu puses mūsu virzienā tuvojās vairāki pulki ienaidnieka kareivju, un, tiem nākot arvien tuvāk un tuvāk, mūsu spēki atklāja uguni tieši pretinieku virzienā. Tie krita kā mušas, kuras pārāk pietuvojušās uguns liesmai un apdedzina spārnus no pārāk karstās liesmas. Šajā gadījumā tās nebija mušas, kas krita, bet īsti, dzīvi cilvēki, kuru dzīves izdzisa viena pēc otras no mūsu atklātās ložu krusas, kas ik pa brīdim pārtraucās ar skaļiem izsaucieniem: ''Pārtraukt uguni, viņi atkāpjas, dodieties uzbrukumā!'' Un mūsu karaspēks rāpās pār tranšeju malām un devās taisnā ceļā pakaļ ienaidnieka kareivjiem...

Kareivjiem, kuri vēl bija dzīvi, un kareivjiem, kuri ievainoti slēpās lādiņu izrautajos krāteros cerībā uz izdzīvošanu šajā briesmīgajā cīņā, kurā nav uzvarētāju, - ir tikai kritušie un uz mūžu sakropļotie - gan fiziski, gan morāli. Pretinieka tranšejās valda kņada un nemiers, pār ierakuma malu lido granāta, kura sprāgst. Tai seko mūsu kājinieku pulks ar šautenēmm uz kurām uzlikti durkļim un sākas intensīva tuvcīņa. Pretinieka kareivji aizstāvas ar to, kas ir pa rokai, bet mūsējie tikai šauj un dur pretinieka miesu kā nazis svaigu ābolu, tikai atšķirībā no ābola no pretinieka miesas tek asinis nevis sula…

Turpinājums varbūt vēl sekos.