Aprakstītos notikumus neuztvert nopietni. Visi notikumi ir izdomāti (vismaz, man tā šķiet) un realitātē nav notikuši. Neesmu atbildīgs ja pēc šī stāsta jūsu ķermenim ir dīvaina reakcija- pilnīgi ne par vienu reakciju neesmu atbildīgs.
Paldies diaana363, Zviedriete un Elys par ieteikto ideju radīt šo darbu, atsevišķajām idejām šim darbam un jau manā vietā izdomāto nosaukumu. Patīkamu lasīšanu.
Ir tumšs vakars un sēžu vienatnē. Mans vārds ir Count Monte Black, turpmāk, īsāk- vienkārši Black vai CMB, atkarībā no situācijas. Es esmu varens, jo esmu daļa no spoki.lv administrācijas. Tā aizpilda lielāko daļu manas brīvās dzīves un tās radītā vara man liek justies, kā Napaleonam vai vismaz Putinam- manas komandas ir likums un es pakļaujos tikai adminiem, superadmieniem un administratoriem- tātad tikpat kā nevienam. Gluži kā masoni mēs pakļaujam pasauli ar savām ķetnām sagrābjot to, bet ne par manu varu ir šis stāsts. Jo man kas pietrūka. Man pietrūka citas varas. Varas pār sievieti.
Dzīve nesa man iespēju to iegūt, jo līdzšinējās iespējas bija bijušas tikai neveiksmīga bilžu pārsūtīšana, pēc kuras aiz pārpratuma domāju, ka ir noticis, kas nopietns un slepena palūrēšana pa durvju caurumu ģērbtuvē un tur ieraudzīts dibens. Es saņēmu ielūgumu uz īpatnēju pasākumu, kur rakstīts “Ierasties tikai vareniem spokiem.”
Noteiktās dienas vakarā stāvu pie nelielas ēkas. Iekšā manī viss trīc. Bikses un jo īpaši to kabatas plēš līdzi paņemtie....Cepumi. Kas es par spoku, ja neņemtu līdzi cepumus. Kabatās un somā visur, mētajās šie draugi. Saņemu dūšu un dodos mājā iekšā. Ielūgumu pārbauda kāda meitene, šķietami pazīstama, jo īsa auguma, taču Venēcijas karnevālu tipa maska neļauj atpazīt viņu. Biļetes pārbaudītas un dodos uz noteikto telpu. Nākās iet caur garu gaiteni ar daudz durvīm. Aiz, kādām viegli sarkanām durvīm šķiet, ka nāk pamatīga svelme un atskan dinozauru cienīgi rēcieni, kas ieklausoties pārtop par divu puišu balsīm. Aiz citām var saklausīt kaislīgu gatavošanu divatā, trijatā un pat četratā, kas vienmēr noslēdzās ar sūdzībām par krāsvielām. Aiz vēl kādām durvīm pa spraudziņu var saskatīt neskaitāmas monētas, vēl aiz citām kaķu kliedzienus, palūrot aiz kādām citām durvīm var manīt kā meitene ar kroni pie kura pielīmēta spalva un pildspalva slāna mazus spociņus, lai neraksta no ask.fm un instagram kopētu draņķi.
Beidzot nonāku pie durvīm aiz , kurām paredzēts pasākums. Tikai tās atverot, es saprotu, ka pasākums notiek visā mājā un šī telpa ir domāta man. Sākotnēji tā šķiet tukša, taču no tumsas iznirst trīs sievišķīgi stāvi. Arī šie ir tērpti maskās, līdzīgi kā meitene, kura pārbaudīja biļetes, taču neviena no viņām noteikti nav tā pati meitene. Ar pikrstu tiek parādīts, lai apsēžos uz blakus esošā krēsla. Krēsla, kurš bija vienīgā mēbele šajā telpā. Kāda no meitenēm izvelk pūkainus rokudzelžus. Tie tiek aplikti man ap roku un es saprotu, ka briest kaut kas un tas noteikti nav roltons. Briest tas, ka atkal jau man nebūs varas pār sievieti. Brīdī, kad mani pieslēdz maskas krīt un uzzinu, kas ir šīs meitenes. Vispirms, tieku apliets ar Veselības dzerienu un enjoy, pēcāk ar lielu daudzumu vīna un to visu treša meitene pavada ar korkoncertu vienatnē. Bailēs gaidu, kas notiks tālāk un tad saprotu, ka esmu jau zaudējis. Cepumi, kuri bija man kabatās ir samirkuši. Tie vairs nebūs derīgi. Es vairs nespēšu uzvarēt visas izsoles. Meitenes tikai pasmejās un izvelk...
Izvelk administrācijas noteikumus, kurus man pieslēgtam pie krēsla ar rozā, pūkainiem rokudzelžiem lasa. Lai arī šie rokudzelži ir neizturīgi un es tos mierīgi varētu salauzt, dēļ īpašā mirkļa par to esmu aizmirsis. Šī baudu radošā, bet tajā pat laikā mokošā spēle ar noteikumiem un apliešanu turpinās līdz rīta gaismai. Ap pulkstens 12. es pamostos, netīrs, nokaunējies un sēdošs uz krēsla. Meitenes pazudušas, rokudzelžus paņemot līdzi. Dodos atpakaļ, arī aiz durvīm gaitenī, viss ir klusi. Šis vakars noslēdzās interesanti, pat mazliet pārdabiski un noteikti dažadās nokrāsās...50 nokrāsās...
