4...1

Uz pēdām Bruno..

Nakti pavadījuši katrs savā gultā, iepriekšējā vakarā sarunājuši, ka būs tikai draugi. Ka kopā pavadīto nakti aizmirsīs un nekad nevienam neko neatklās, mēnesi līdz laulības šķiršanai dzīvos, kā brālis ar māsu.
Bruno jutās daudz labāk, miegs bijis salds un temperatūra bija mazinājusies. Tīnas miegs bija pretējs, viņa ilgi nevarēja aizmigt un šorīt pamodās neizgulējusies. Nebija laika domāt par gulēšanu, ar steigu bija jānogādā kaķis pie paziņas, ar kuru iepriekšējā vakarā sarunāja, ka pieskatīs mājdzīvnieku, jo Tīna dosies līdzi Bruno uz blakus pilsētu. Vakardien abi daudz runāja, par mīlestību, attiecībām un dzīvi kopumā. Kopīgi nonāca arī pie secinājumiem. Viens no tiem par Tīnas mīlestību pret Maksu. Viņas jūtas nebija tādas, kā viņa pati tās iedomājās un iestāstīja sev.

Vai sieviete spētu pārgulēt ar citu, ja no sirds mīlētu vienu? Nevarētu. Vai spētu aizmirst mīļoto divās dienās un sākt domāt par citu? Arī nevarētu. Viss liecināja par Tīnas mīlestību pret sajūtām kuras sniedza Makss ar ģimeni. Sajūtām pēc kurām tika alkusi no bērnības. Rūpēm, maigumu, atbalstu un siltuma sajūtām. To visu sniedz ģimene, vecāki, bet viņai tādu nebija un šo sajūtu kokteili sniedza Makss, viņa sajauca mīlestību ar cieņu, pateicību un ticību.
Tīnai bija par ko padomāt vēl šodien. Vai viņa jebkad kaut ko no šobrīd notiekošā būtu pieļāvusi, ja no sirds mīlētu Maksu. Ja mīlestība būtu īsta, viss risinātos savādāk. Meiteni tas sāpināja, vai tiešām nodzīvotie gadi pavadīti mānot sevi un citus.

Bruno bija pilnībā sagatavojies prom braukšanai. Meitene ar gaiši zeltainajiem matiem vēl tikai domāja ko apģērbt. Vīrietim nebija izvēles, nācās gaidīt daiļavu sapošamies. Kavēdams sev laiku spēlējās ar kaķi un dziedāja vientulībā, sēžot virtuvē. Tīnu tas uzjautrināja. Viņa smējas un komentēja vīrieša uzvedību.
Pēc piecpadsmit minūtēm bija sagatavojusies arī viņa. Paņēma kaķi klēpī, līdzi maisiņā ielika mājdzīvnieka pārtiku un visi trīs devās prom. Bruno laicīgi bija izsaucis taksometru. Iekāpjot automašīnā, vīrieti pārsteidza redzētais. Vadītājs bija tas pats afroamerikāņu izcelsmes jaunietis, kurš viņu veda pie Tīnas uz šo pilsētu. Svešiniekam tas šķita aizdomīgi. Vai vadītājs, kurš strādā citā pilsēta, te atrastos sakritības dēļ. Bruno neticēja sakritībai, tādēļ palūdza Tīnai mobilo telefonu. Pārrakstīja Ruslana telefona numuru no sava viņas tālrunī un steidza rakstīt īsziņu kura sastāvēja viena teikuma - man ir uz pēdām! M.B.

Ruslans saņemdams ziņu, saprata to, ko iespējams citi nesaprastu. Bruno ir izbijušais mafijas krusttēva padotais. Tolaik nepilnīgi izpildot doto rīkojumu, tika likts Bruno, agrāk Ivanu, nogalināt. Uzdevums bija jāizpilda Ruslanam. Būdami abi draugi pilnā vārda nozīmē, viņš nenogalināja Ivanu, bet gan norganizēja viņam bēgšanu un jaunus dokumentus, jaunu vārdu un darbu. No tās dienas Bruno parādā dzīvību draugam. Ceļā no Maskavas viņš nesaprata, kā pareizāk un viltīgāk rīkoties. Apstājās nelielā ciematā, pierakstīja uz rokas numuru no kura penāca sms un devās meklēt telefona būdiņu vai iestādi, no kuras varētu pazvanīt Bruno. Tālu nebija jāmeklē, ieraugot pasta nodaļu, soļoja lūgt pēc telefona.

- Rītdien pusdienlaikā pie centrālās baznīcas vārtiem. Sapratu ziņu. Nokārtosim visu.

Ruslans pārtrauca zvanu. Bruno neatdeva Tīnai mobilo, bet rakstīja tekstu īsziņās formātā. Padeva meitenei telefonu un žestikulācijā parādīja tai, lai izlasa uzrakstīto un lai nerunā. Meitenei brīdi tas šķita uzjautrinoši, bet pusceļā pamanot, ka vadītājs pēta viņus abus, viņai kļuva neomulīgi.

- Kas notiek..iespējams kārtējie Bruno jociņi. Bet vai viņš tik ļauni jokotu ar mani? Šaubos!

Nokļūdami pie Katrīnas dzīvojamās mājas, abi kāpa laukā no taksometra. Līdz vadītājs ierunājās.

- Ivana kungs, vai jūs būs nepieciešams gaidīt?

Bruno sāka sirds dauzīties, viņam tiešām ir uz pēdām. Izlikdamies nedzirdot, nereaģējot uz jaunieša jautājumu turpināja izkāpšanu. Izvilka no kabatas naudu, pasniedza to vadītājam, pateica, ka atpakaļ brauks rītdien, ka nav nepieciešams gaidīt. Atvadījās un neatskatoties saņēma Tīnu aiz rokas un čukstus lika tai kustēties ātrāk un rādīt ceļu kur jāiet. Meitene satraucās, sākdama gandrīz skriet. Par laimi viņiem, Bruno turēja viņu pie rokas un nepieļāva uzkrītošu bēgšanu.

- Bruno! Kas notiek?
- Kušs..vēlāk. Ejam!
- Ak kungs! Es neko nesaprotu. Tad skrienam! Kāpēc tu neļauj skriet!
- Viss Tīna. Tas nav joks. Klusē un ejam raitā solī nevis skrienam!

Bruno balss tembrs bija krasi mainījies. No dobji maigās tā bija pārtapusi par rupju, zemu un pieklusinātu balsi. Tīna tādu balsi dzirdot apklusa uz vārda un raiti soļoja uz priekšu. Drīz vien abi nozuda no taksometra vadītāja acīm, ieiedami dzīvokļu kāpņu telpā. Tīna vēl klusēja, domādama, ka nevar runāt. Bruno necentās steigties ko teikt viņai. Nezināja, kā paskaidros notikušo. Nokļūdami pie Katrīnas dzīvokļa durvīm, meitene atgādināja vīrietim par paziņas ziņkārību. Viņš tikai piekrītoši pamāja ar galvu un nospieda durvju zvana pogu. Atvērās durvis un priekšā paradījās rudas sievietes tēls, viņa bija kalsnējas miesas būves, ne garāka augumā par metrs sešdesmit. Smaidīga un laipnā balsī aicināja ienākt abus ciemiņus ar kaķi rokās.

- Vai Tīna, tu esi notievējusi! Apaļumi tev piestāvēja. Rādi nu man to kaķi, to neesi badā mērdējusi?
- Katrīna, tu ko! Protams, nē. Neesmu notievējusi, sen mani neesi redzējusi, tādēļ tev tā šķiet. Neesmu mainījusies. Stāsti kā tu dzīvo? Dzirdēju, ka esi kļuvusi arī par vecmammu?
- Jā, tā taisnība. Mazdēliņš man ir. Vārdā Lukass.
- Skaists vārds! Ak, pat neiepazīstināju jūs.....

Bruno iejaucās sarunas vidū.

- Jā, Tīnas darba devējs, Bruno. Prieks iepazīties!
- Darba devējs, es domāju jaunais vīrs?!
- Nē, jūs kļūdījāties kundze!
- Atvainojos! Tīna, bet kāpēc tu pameti darbu Maksa tēva uzņēmumā?
- Es solīju atalgojumu uz pusi lielāku, manam piedāvājumam grūti atteikt.
- Tīna, viņš ir arī tavs asistents?

- Nu ko tu Katrīna?! Viss ko viņš saka ir taisnība. Tā ir. Citreiz parunāsim par sīkumiem. Noteikti tev visu, visu izstāstīšu. Bet šobrīd mums jāsteidzas. Es labprāt uzkavētos, bet šodien nesanāk.
- Žēl. Es vēlējos jūs uzcienāt ar pašas cepto ķirbju pīrāgu un tēju?!
- Nākošreiz, atvaino. Tiešām maz laika.

Tīna pasniedza kaķi paziņai un sāka stāstīt par tā ieradumiem. Gulēšanas režijumu un ēšanas gaumi. Tomēr arī to pārtrauca Bruno, noteikdams, ka tas ir tikai kaķis, mājdzīvnieks un viņš nezinot nevienu cilvēku kurš nespētu pieskatīt kaķi. Mājdzīvnieks neesot pat jāpieskata. Jāpabaro un ik pa laikam jāiztīra viņu tualete.

Katrīna smīnēdama piekrita svešiniekam un ar siltu skatienu pavadīja abus projām gājējus. Vēl durvīs stāvēdama, nobļaudamās, ka ar Tīnas kaķi viss būšot kārtība, viņa redzēšot, ka mājdzīvnieks negribēšot mājas braukt.


- Redzi nu, es viena mūžam netiktu vaļā no jautājumiem. Paldies, ka iejaucies jau sarunu uzsākot.
- Mums tiešām nav laika, tādēļ es iejaucos. Ja būtu, es noteikti neatteiktos no pīrāga. Mana vājība ir saldumi.
- Tiešām? Tādam vīrietim , kā tev un saldumi vājība?!
- Kādam tad? Kā tu to domā?
- Es domāju, nu.... Augums tavs neliecina, ka tu mīlētu saldumus.
- Ārējai izskats mēdz būt maldīgs.
- Taisnība, bet pārejot uz laiku... kāpēc mums nav laika? Man šķita, ka mēs brauksim prom pusdienlaikā, nevis rīta pusē?
- Plāni mainījās!
- Iedod man lūdzu savu mobilo telefonu!
- Atkal? Tev nav papildināta priekšapmaksas karte? Vai rēķins nomaksāts?
- Ne tas , ne tas! Vajag!
- Tu paliec nejauks! Kaut ko slēp no manis, nepaskaidro neko.
- Gan pienāks laiks, kad visu paskaidrošu. Pagaidām lūdzu bez liekiem jautājumiem.

Tīna apvainojusies pasniedza telefonu vīrietim. Sakniebusi lūpas, saraukusi pieri soļoja blakus svešiniekam. Telefons bija nepieciešams taksometra izsaukšanai, šoreiz citai firmai. Tālāk viņi brauca uz staciju. Uz pilsētu brauca ar vilcienu. Bruno nevēlējās izmantot taksometra pakalpojumus. Viņš nevarēja zināt cik liela daļa no tiem ir ''krusttēva'' uzpirkti. Meitene līdz pat sēdvietai vilcienā bija klusējusi. Sapratusi, ka klusēšana neko nemaina Bruno attieksmē, atsāka runāt.

- Cik ilgs ceļš mums priekšā?
- Neilgs!
- Mēs dosimies uzreiz uz viesnīcu, vai iespējams tu man novadīsi ekskursiju pa pilsētu?
- No stacijas uz viesnīcu.
- Kas tev kaiš?
- Viss labi. Es domāju, man svarīgas darīšanas vēl priekšā.
- Ak, darīšanas. Labi. Būtu zinājusi, ka būs tik garlaicīgi, nebūtu braukusi.
- Vari izkāpt!
- Ko?

Tīna pieleca kājās un devās uz izejas pusi. Bruno noķēra viņu un lika atgriezties sēdvietā. Viņš no sirds atvainojās un apskāva meiteni.

- Es tā negribēju. Man tiešām gaidāmas saspringtas darīšanas. Es nespēju nedomāt par tām. Nedusmojies jaukā!
- Kā lai nedusmojas...

Smīns paradījās viņas sejā. Tīna nespēja dusmoties un svešinieku. Viņa juta, ka dziļi sirdī vīrietis ir ļoti jauks un maigs cilvēks. Savu labo pusi Bruno bija pierādījis Tīnai. Tomēr agri vai vēlu meitenei nāksies vilties, viņš nav tik balts un pūkains, kā šobrīd šķiet.