Pret vakaru pagriežas diena un jāmācās iepazīt tumsu.
Tūkstošiem vārdu teikts un tikpat daudz saklausīts.
Laiks vētīt, kas patiess un kas tikai tāpat vien teikts.
Ja runā par daudz, Tevi citi nosauc par pļāpu.
Vārdu tik daudz, kas pazaudējas un neatrod ceļu,
To vienīgo, kuru patiešām gribējās noiet bez bailēm.
Ja runā par maz, kāds šaubās, vai vispār Tev ir ko teikt.
Kāds runā un kāds klausās, tā vajadzētu notikt,
Bet ja nu nav to, kas klausās un sadzird vārdus -
Vai vērts tos mētāt kā pingponga bumbiņas?
Atdzims diena un kopā ar to arī nemiers un šaubas,
Par sastrēgumu domās un vārdos,
Gan teiktos, gan noklusētos, gan noslēptos,
Kaut kur tos atrast vien spēs tikai Tu pats.
Pret rudeni pagriežas vasara un laiks atgriezties.
Izbijis zieds izģērbsies un šo striptīzu vēros
Vien tie, kuri no rudens nebaidās, bet svin.
Veltīgi prasīt, lai atkārtojas šis prieksnesums,
Tā burvība ir vienreizībā un neizbēgamībā.
Ne jau bieži izdodas stāvēt uz robežas,
Bez iespējas izvēlēties kurp tālāk iet.
Kas nepaguva uzplaukt zudīs nebūtībā,
Bez nožēlas par apstājušos vakardienu.
