Apmaldīties un pazust sev tik zināmā pilsētā-
Starp cilvēkiem, mūriem un baznīcu zvaniem.
Starp daudzstāvu namiem un ļodzīgiem sētas vārtiņiem,
Starp lielveikaliem, bāriem un ziedošām puķu dobēm
Naivs bērns uzceļ savu violeti trauslo bērnības sapņu pili.
Gadi tiek sagriezti mēnešos, dienas stundās un minūtēs.
Atgriezties vienmēr ir patīkami grūti. Vienmēr atgriezties,
Lai saprastu jau sen zināmas patiesības atkal no jauna.
Nakts patvērumu meklē un klauvē pie manām durvīm.
Atdoties vējam un izlīt kopā ar lietiem-
Starp dzērvju klaigām un pīlādžu rūgtumu.
Nekaunīgi skaisti uzzied pēdējā rudens roze.
Tā nav viņas vaina, ka smaržo pēc vientulības.
Atdodiet vējam vārdus, ko pierakstīt nepaspējāt,
Lai runā ar dzērvēm par izdomāto un aizmirsto.
Divreiz dienā vērojam gaismas cīņu ar tumsu.
Un priecājamies gan par uzvaru, gan sakāvi.
Vienkārši statisti esam nekad nepabeigtā lugā.
Noslēpt smīnu un aizpogāt sevi kā kamzoli ciet-
Starp lietū reiz teiktajiem vārdiem.
Rudens lapu dedzināšana līdzinās raganu sārtiem,
Kuros sadeg skaistums, pēkšņi kas kļuvis lieks.
Ozola zīles krīt zemē un uz savu atdzimšanu cer.
Vētrā sajūk bailes ar prieku un drosme ar sāpēm.
Vēl pirms manis kāds jautāja un pats atbildēja sev
Uz jautājumu- kāpēc rudenī par vizbulēm jāsapņo.
Tikai es no šīs atbildes baidos. Labāk lai kaktusi zied.