* * *
Pulkstenis baznīcas tornī piesardzīgi un nežēlīgi
Skaita mūsu sekundes, minūtes, stundas. Un gadus.
Uz nošu lapas roka ar pildspalvu melnu raksta
Melodiju no sapņa. No gaistoša bērnības sapņa.
Uz pussabrukušas mājas sliekšņa sēž večuks sīks
Un grāmatu lasa. Bez steigas šķir lapu pēc lapas.
Luksofors slinki mirkšķina- sarkans, dzeltens, zaļš.
Pilsēta atkal iestrēgusi pati savos sastrēgumos,
Reklāmās un vitrīnās. Agresīvās un vilinošās.
Atmostos un atkal to visu uzsūcu sevī.
* * *
Atveras melnas durvis un laipni aicina ienākt.
Parunāsim par sāpēm, par nelietību,
Par alkatību un nodevību. Par naidu.
Melni melnas domas kā negaisi krājas.
Zibens daļa ir melnumu šķelt.
Vai sajūti negaisa smaržu?
Slikto vārdu tik daudz. Daudz par daudz.
Dienu mudžeklis atmiņas satamborē
Velnišķi raibā plecu lakatā. Tas sildīs
Drēgni tumšajos vakaros mani.
Rīta sākums mostas negribīgi,
Pagājības balss vēl ausīs dun.
