Dziesmu svētki un Kapu svētki.
Mēness rieti un saules lēkti.
Kādas durvis atveras klusi,
Un jautājums- Uz kuru pusi?
Sveces rāmi runā ar zvaigznēm
Par laimi un gaisušām ilgām.
Zem kājām taureņu spārni,
Aukstu laburītu saka mēmi.
Medus saldme un pīlādžu rūgtums.
Varavīksne un vārnas ķērciens.
Pelēks akmens pasakas stāsta,
Tikai vairs nesaprotu ne vārda.
Stikla kalnā jāj Antiņš un dzied
Par laimi, kas nekad nepāriet.
Kad spārnu nav, tos izdomāju.
Par lietu kļūstu, sen nolijušu.
Karuselis un sētas mieti.
Liepziedu tēja un zirnekļu tīkli.
Jūras dzelmē nogrimis zvans.
Vētras dziesma nekad nenorims.
Uz putnu spārniem nolieku vārdus.
Vecmāmiņas adītos rakstus.
Sētmalā rudens skaistums degs.
Tavi vārdi mani vairs nepārsteigs.
Kaktusa zieds un vītušas neļķes.
Tirgus somas un rozā brilles.
Kaut kur starp asfaltu un bruģi
Pazaudēju naivo jāņtārpiņu.
Sastrēgums ielās un domās.
Pazaudējos klusuma skaņās.
Vakarvējš stundā vēlīnajā,
Savu, ne manu dziesmu vajā.
*** *** ***19
***
Atvadām pacelta roka un neatrasti meklētie vārdi.
Nogriežu liekos trokšņus. Laikam reizēm par daudz.
Palicis klusums, kā no bērnības nācis plīša lauvēns
Ar melnajām skumjām acīs. Un burvju vārdiem.
Aiz mūriem paslēpjas sirdspuksti un bailes,
Nekad vairs nesatikties. Neatvadoties ej!
Bez atvadām atgriezties vieglāk.
Vienkārši tāpat, bez līdzdalības.
Asterēm blakus uzzied dadzis
Un negribas ārā to raut.
Vārdu bezgalība aizslīd garām
Un sašūpo tiltu zem kājām.
Ieskatos un redzu sevi no malas-
Vai vēl joprojām tas pats?
Bez atvadām atgriezties vieglāk.
***
Tāda ir dzīve!- mēs nopietni sakām
Un tas skan tik cienījami un cēli.
Bet spēlējam spēles tāpat kā bērnībā-
Paslēpes, ķerīti un pat riču- raču.
Mainās statistu un varoņu lomas,
Mainās pāridarījums un prieks.
Kalna galu sasniedzot, liels tas vai mazs,
Jūties rimts un atslogots. Vai tiešām?
Ko tālāk?
Paskaties debesīs- laiks lidot
Vai lēnām lejup kāpt.
Kalns interesants ir tikai kāpjot
Un virsotne ir tikai māns.
Manu vārdu mežā kāds svešinieks klīst.
Ko viņš šeit meklē un ko savās kabatās bāž?