Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
36

Neticami, cik ātri jau atkal ir aizsteidzies laiks, jo jau oktobra vidū tiku izlasīt Kristas Annas Belševicas debijas krājumu „Medījot dzīvi”, kuru man toreiz aizdeva dzejniece Inga Pizāne. Krājums jau ar pirmajiem dzejoļiem mani patīkami pārsteidza, tāpēc novembra sākumā, pateicoties Zvaigznei ABC, tiku arī pie sava grāmatas eksemplāra. Tovakar sēdēju pie lielveikala ieejams un, gaidīdams sievu, vēlreiz vēru vaļā šo grāmatu, lai no jauna to izlasītu un atgrieztos pie jau izjustām sajūtām, kuras guvu no šīs dzejas.

Grāmatas atklāšanas pasākumā es diemžēl nebiju, jo toreiz man nebija nedz grāmatas, nedz arī brīvs vakars. Vēlāk tomēr sarunāju satikt Kristu uz Vērmaņdārza stūra, kur arī tiku gan pie viņas autogrāfa, gan kopbildes. Tā bija diena, kurā bija publicēta Zēgnera recenzija par Kristas krājumu, par kuru daudzi jau bija paspējuši internetā sacepties. Vēlāk arī es to izlasīju un pasmīnēju, cik tā stulba, ja par piemēru ņem viņa paša debijas krājumu...

Lai nu kā, dažas dienas vēlāk „Medījot dzīvi” autore ienāca arī Kafejnīcā, kurā strādāju. Viņa gan uz turieni nebija nākusi satikt mani, bet gan Valteru D., kurš atnāca īsi pirms viņas un izteica man kādu piedāvājumu saistībā ar grāmatām. Tovakar Kafejnīcā atradās arī Inga un Anita, kas krietni pakuplināja rakstniecisko noskaņu telpā. Taču mana maiņa tūlīt beidzās un es jozu uz Mansardu pēc dažām grāmatām. Tur ar Jāni parunājām gan par Zēgnera recenziju, gan dzejniekiem kopumā.

---

Visupirms man jāuzteic „Medījot dzīvi” skaistais dizains, kurš tik ļoti negāja pie sirds iepriekšminētajam dzejniekam-recenzistam. Kad Inga man iedeva šo grāmatu, es sākumā to kārtīgi apskatīju, sajūsmā glāstīju un tikai tad vēru vaļā, lai urbtos cauri tās saturam. Zinu, ka kaut kad jau biju atvēris kādu Kristas publikāciju satori vai kur citur, bet neatminos, vai toreiz visu izlasīju. Man ne īpaši tīk lasīt internetā; man patīk taustāms formāts un šī grāmata taustei ir ļoti baudāma.

„Es izsūkšu šo pasauli sausu

un pārvērtīšu iedvesmā.”

Kad tikos ar Kristu, ļāvu viņai pašķirstīt savu grāmatas eksemplāru, lai pēc strīpojumu daudzuma viņa var novērtēt, cik ļoti man šis krājums ir paticis. Viņa brīnījās par visiem tiem smaidiņiem, izsalkuma zīmēm un svītrām. Jā, to tur netrūkst. Tajā ar sievišķo pusi ir pavisam viegli sadzīvot, ko nevarētu teikt par lielu vairumu citu dzejnieču, kuras izlasot es nespēju pārdzīvot izlasīto uz sevi. Bieži vien viņu dzeja sevī ietver pārāk daudz man nezināmā un nesaprotamā, taču šis mazliet atgādināja sievišķu Jāni Tomašu. Apspēlētās tēmas ir nesamākslotas un īstas. Kā rakstīja jaukā bibliotekāre un mana draudzene Inese: „Dzeja mazliet ir kā cilvēka dienasgrāmatas ieraksti poēzijas veidolā. Tie neatsedz visu, taču ir nojaušamais par autoru.”

„esmu tikai mazs

pasaulē vīlies bērns

pelēkās drēbēs

kas sēž uz soliņa pie stacijas

un ieraksta svešus smieklus

lai vakaros būtu

ko klausīties”

---

„Medījot dzīvi” rindas spēj dzīvot pašas savas dzīves, tāpēc ir grūti izcelt ko vienu un īpašu. „Man ar dzīvi ir tādas interesantas attiecības / nevar saprast kura kuru un vai vispār un cik ļoti / mīl.” Man patika arī Kristas zemsvītras piezīmes. Dažviet tās bija īpaši asprātīgas. Man patika arī dzejolis par mācīšanu, kurš sākās ar „mani mācīja citus kapē nedzīt...” Domāju, ka no viņas vēl daudz labu var sagaidīt. Arī Zēgners jau minēja publikācijas, kuras nav iekļautas šajā grāmatā. Un labi vien ir, ka kaut kur ir arī šādi dzejoļi, kuri savu kārtu publicēties grāmatā vēl gaida.

„turēšanās pie pagātnes

padara nākotni

sasodīti dramatisku”

Kad lasīju grāmatu, tās aizmugurē uzrakstīju divus dzejoļus – vienu par iereibušiem krievu jauniešiem netālu no manis, otru par sevi pašu un pēcsvētku alkoholu. Es gan neesmu dzejnieks, bet lasot „Medījot dzīvi”, es iedvesmojos. Starp citu, mans tēvs ir mednieks un, izrādās, ka arī dzejniece var būt medniece, kas medī dzīvi.

Bet nobeigumā gribētos ielikt citātu no Ingas. Tas precīzi pasaka to, kas šis krājums ir: „Tā ir jauna balss, kas pieraksta sevi, savus pasaules vērojumus. Brīnišķīgs pienesums latviešu literatūrai. Ļoti daudz precīzu novērojumu un emociju, daudz laikmetīguma, kas pastāsta, kā mums, cilvēkiem, šobrīd iet.”

„ir taču dienas kad līst

gaiss smird pēc slapja suņa”

 Autors: fakingsons Medījot dzīvi
0
36

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [2]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
GargantijA avatars
Medaļa FledermausisMedaļa Holly ShitMedaļa Fledermausis
  GargantijA 26.12.17 18:52
 
1
0

Beidzot atkal kaut kas sirdij patīkams

fakingsons avatars
Medaļa BestsellersSpēja OriģinālautorsMedaļa Veiksmes lāde
  fakingsons 27.12.17 19:28
 
0
0

atbildot uz GargantijA komentāru " Beidzot atkal kaut kas sirdij patīkams ... "

..paldies Tev pēc visas tās veco rakstu dzēšanas sagribējās kaut ko tomēr vēl ielikt