Ar paziņu palīdzību izdodas ar vienu klases biedreni kopīgu istabiņu noīrēt netālu no skolas Vītiņu ielā. Tur nodzīvoju visu vidusskolas laiku.
Laukos Lietuvā kā vienmēr darbu daudz. Vecāki iestādījuši agros kartupeļus. Raža padevusies laba. Kopā ar tēvu braucam uz tirgu un pārdodam kartupeļus, burkānus, sīpolus, gurķus un visu, ko vien pilsētnieki pērk un kas mums izaudzis. Par ietirgoto naudu tēvs nopērk kumeļu, ko pēc gada jau varēs jūgt ratos, jo par lētu naudu nopirktais zirgs nekāds jaunais nav.
Man divas reizes braucot uz tirgu piemetas baigais nelabums, tā sāp un dur sānos, ka katru ceļa grambu izjūtu ar lielām sāpēm. Nekāds labais palīgs tēvam tirgošānā neesmu. Mājās atkal viss pāriet un no malas skatoties šķiet, ka simulēju un paliek neērti vecāku priekšā. Tā paiet vasara, mazliet naudas ietirgojam, vēl brāļa nelielā alga un galus kopā savelkam. Nepatīkams atgadījums ar tēvu - viņu izsauc uz NKVD nodaļu Akmenē un sākas pratināšana par dažādām lietām. Viens no jautājumiem ir,- vai neko nezin par vietājiem ,,meža brāļiem''. Mūsu pusē par tādiem pagaidām nekas nebija dzirdēts, tāpēc tēva atbilde ir noraidoša. Tā viņu tur patur pa nakti un liek padomāt labāk. Mājās, protams, uztraucamies, ka tēva nav vakarā mājās. Šādas pratināšanas, vēlāk ar provokācijām rudenī un ziemā kļūst par sistēmu.
Izaugusi laba labības raža un nu jārīko kulšanas talka ar tradicionālo jēra gaļu, alu un raušiem. Kulšana ir pasmags darbs, arī es sastrādājos un ne bez sekām. Turpmāko,lūdzu, nelasiet, ja vāji nervi.
Jau naktī mani atkal piemeklē nelabums un sāp, ne tikai sāni, bet visas malas, ceļas arī temperatūra. Izņemot aspirīnu, nekādu citu zālu mājās nav. Otrā dienā vecākiem izdodas atrast vienu gados pavecu feldšeri un atvest pie manis. Vīņš pilnā pārliecībā pasaka ka man ir aklās zarnas iekaisums un nekavējoši vajadzīga operācija, bet mani nedrīkst kustināt un celties nedrīkstu nekādā gadījumā. (To rakstu lielajiem vaidētājiem par mūsu slikto medicīnisko palīdzību).
Tuvākā slimnīca Mažeiķos 40 km attālumā, vienīgais pieejamais transports - pašu pavecais zirgs, celties nedrīkstu, sēdēt arī ne, temperatūra ap 40-41 gr.
Apm. 5 km attālumā dzīvo viens radiņš, kas brauc ar smago - kravas automašīnu.Tēvs dodas turp un gaida viņu no darba mājās. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi. Mans otrās pakāpes brālēns tūdļ brauc pie manis un gatavs braukšanai uz Mažeiķiem. Labi, ka ar benzīnu toreiz problēmu nebija nekādu.
Vīrieši kopīgiem spēkiem ieceļ mani ar visu gultu kravas kastē pie kabīnes, kur mazāk kratīsies, mamma uz soliņa blakus un dodamies ceļā. Sākumā jūtu nepatīkamas automašīnas vibrācijas, tad tuvu pie Mažeiķiem man paliek tik viegli un labi, nejūtu vairs neko. Tā domā, ka biju atslēgusies no samaņas.
Nokļuvām pie slimnīcas jau naktī, jo toreiz bija tikai grantēts ceļš un nekāda ātrā braukšana nebija iespējama. Slimnīcas dežurants izsauca uz slimnīcu galveno ārstu (dzīvoja netālu no slimnīcas). Ārsts nekavējoši ieradās un pirmo apskati veica automašīnas kulbā, pataustīja pulsu un vēl kaut ko, tad teica mammai, ka par vēlu esat atveduši. pie dzīvības vēl esot, bet cerību nekādu, mēģināšot darīt visu, ko spējot. Kopīgiem spēkiem esot nesuši mani kopā ar gultu uz operāciju zāli, novietojuši blakus operāciju galdam, tad pārcēluši. Te atkal biju nākusi uz brīdi pie samaņas un skaidri atceros vienu momentu - redzu divas ļoti lielas rokas, tad kāds man sejai uzliek masku ar nepatīkamu asu smaku, bet tad atkal kļūst tik neizsakāmi viegli un labi.
Pamodos rītā pēc ilgās operācijas, mammu pazinu, bet likās, ka esmu iesprostota milzu ļaužu pūlī, tie visi uz mani spiežas un slāpē, gribu aizmukt, bet nevaru. Kā mamma vēlāk stāstīja, ka divatā ar medmāsiņu teju varējušas mani gultā noturēt. Tagad domāju, cik nekvalittīvi toreiz bijuši anestēzijas līdzekļi, pēc kā tādas halucinācijas rodas. Varbūt zāles pīpētājiem kas tāds uznāk?
Īstās nedienas sākās tikai tagad. Bija jau septembris, laiks pavēss, slimnīca bez apkures. Domā, ka operācijas laikā apaukstējos.Tagad manam sastrutojušam vēderam, kam ārā rēgojas drenāžas caurule vēl man piemetas divpusējs plaušu karsonis un slapjais pleverīts.
Mani operēja slavens ķirurgs, lielo roku īpašnieks, daudzu valsts apbalvojumu īpašnieks (arī Staļina prēmijas laureāts), Mažeiķu goda pilsonis Vladas Burba, kura biste tagad grezno Mažeiķu slimnīcas skvēru. http://www.mke.lt/Vladas_Burba
Kā mani šis brīnumdakteris ārstēja un mācīja staigāt nākošā nodaļā, ja visus lasītājus nebūšu aizbaidījusi.
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-31/710898
