http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-38/720039
Satrūkstos. Saprotu, ka biju iemigusi. Kādu roku sajūtu uz pleca. Paveru mazliet acis, lai novērtētu situāciju. Mans gultas biedrs pārvietojies jau gultas vidū no manis rokas stiepiena attālumā. Nevaru saprast vai aizmidzis, vai tādu tēlo. Dzirdu kā uztraukumā dauzās mana sirds. Cenšos nomierināties. Sāku izsvērt rīcības plānu. Jau ir gaišāks un sadzirdama neliela pilsētas transporta dunoņa - tātad ir rīts.
Nu būtu man pēdējais laiks pazust. Nekustīgi guļot, izliekoties, ka neesmu nomodā, sāku pārdomāt katru savu veicamo kustību, lai aizmuktu. Viss jādara strauji, lai vīrieti var pārsteigt nesagatavotu. Soma man turpat blakus - to ar roku atri paķeršu, bet ko darīt ar kurpēm. Tās gan nav šņorējamas, tomēr uzvilkšanai var pazaudēt dārgās sekundes. Varētu paķert vienā rokā somu, otrā kurpes, bet kā atslēgšu durvis, ja abas rokas aizņemtas? Šis variants neder, bet kurpes atstāt arī nevar, jo kā es Rīgā uz bez apaviem un, vispār, - tās manas vienīgās kurpes. Izdomāju tā, ka vispirms jāpaķer soma, tad somā žigli jāiemet kurpes, jāskrien uz ārdurvīm un jāmēģina atslēgt. (Visi dokumenti man glabājās vienmēr jakas iekškabatā, jo toreiz Rīgā bija daudz gadījumu, kad somas zagļi izrāva no rokām).
Savu plānu, bez lieka trokšņa, sekmīgi realizēju. Laikam to vīrieti ar negaidīto rīcību patiešām pārsteidzu. Par laimi durvju slēdzene tikai vienu reizi bija jāpagriež un durvis bija vaļā. Viņš pielēca kājās, kaut ko teica, atskrēja līdz durvīm, bet es jau biju pa kāpnēm lejā un metos pa durvīm ārā. Mājā ienācu no Suvorova (Marijas)ielas , bet tagad skrēju pa kaut kādiem labirintiem, gar graustiem, bet man tas bija vienalga - tikai tālāk no šīs vietas. Izkļuvu uz ielas, redzu krustojumu, tramvaju. Žigli skrienu turp, ir pietura, nāk cits tramvajs, ielecu tajā. Braucēju nav daudz , bet tie uz mani dīvaini skatās. Tikai tagad aptveru, ka esmu zeķēs bez kurpēm.
Man ilgi tā bija mīkla - kāpēc toreiz skrēju pa kaut kādiem labirintiem. Vairākus gadus vēlāk tikai uzzināju, ka ir tāds "Berga Bazārs" – kvartāls, ko ieskauj Elizabetes, Marijas, Dzirnavu un Krišjāņa Barona ielas, kam izejas ir uz četrām pusēm. Māja Marijas ielā, no kuras bēgu, bija ar divām izejām - viena no Marijas ielas, otra no"Berga Bazāra" puses. Toreiz "Berga Bazārs" vēl nebija atjaunots pēc kara un iekšpusē bija daudz graustu. Izskrēju toreiz uz Dzirnavu ielu un ieraudzīju Kr. Barona ielā braucam tramvaju, kam pie Dzirnavu ielas pietura - tagad tas viss tik vienkārši.
Vēl vēlāk, ar 1968. gadu sāku strādāt jaunuzceltajā LATTELEKOM mājā Dzirnavu ielā 105/107 - tieši pretīm manai tās nakts izejai no Berga bazāra Dzirnavu ielā. Tagad tas jau bija kļuvis kā smieklīgs atgadījums no manas jaunības un lika vienmēr padomāt par variantu bez bēgšanas. Varbūt, ka tam vīrietim paša sieva ar bērniem bija laukos un bija saskumis vienatnē. Varbūt viņš bija kāds padomju iekārtas funkcionārs, kam piešķirts kāda deportēta latvieša dzīvoklis ar visām mēbelēm. Kas to vairs pateiks?
Mūsdienu jaunatne noteikti šajā notikumā nesaskatīs nekādu problēmu, jo nespēj pat iedomāties kā ir bez saziņas līdzekļiem, ka nevari nevienam un neko pateikt kur esi un kas ar tevi notiek. No morālās puses skatoties, šodien ari pavisam citi uzskati. Tagad lasu ar interesi stāstiņus Literatūras sadaļā, ko raksta un pluso jaunieši. Tagad pat pamatskolas pēdējo klašu skolēni sapārojušies. Tik populāra šajos stāsiņos ir bieži lietotā frāze, ka viņi ir kopā. Sākumā to neizpratu, bet nu jau zinu, ka vairumā gadījumu tas nozīmē regulāru seksu. Nerakstu , lai kādu nosodītu. Pašai jau mazbērni skolas un studentu gados, viņu domāšana arī iet laikam līdzi. Mēs bijām daudz pieticīgāki un biklāki, tādi bija apstākļi. Tikai laiks noliks visu savās vietās, ja paši nebūsim paguvuši sevi iznīcināt.
