Pārsteidzoši liels skaits zinātnisko atklājumu ir veikti, pateicoties nejaušībām. Pats zināmākais šāds piemērs ir skotu zinātnieka Aleksandra Fleminga atklātais penicilīns.
1928. gadā, zinātnieks, dodoties divas nedēļas ilgās brīvdienās, savā laboratorijā aizmirsa kolbu ar stafilokoka baktēriju. Atgriežoties, viņš ieraudzīja, ka kolba ir piesārņota ar sēnīti, kas apturējusi baktērijas augšanu. Savas aizmāršības un arī nevīžības dēļ Flemings bija atklājis antibiotikas.
Viņš konstatēja, ka pelējuma sēne Penicillium izdala vielu, kas nomāc stafilokoku augšanu. Vielu nosauca par penicilīnu. Penicilīna preparāts, ko izdevās iegūt Flemingam, nebija ķīmiski tīrs un medicīnā praktiski nebija izmantojams. Otrā pasaules kara laikā efektīvi pretmikrobu līdzekļi kļuva ļoti aktuāli, tādēļ tika izstrādātas rūpnieciskas penicilīna iegūšanas un attīrīšanas metodes (pilnīgi tīru benzilpenicilīnu ieguva 1940. gadā). Par penicilīna un tā ārstnieciskās iedarbības atklāšanu un izpēti Aleksandram Flemingam, kā arī angļu bakteriologam Hovardam Florijam un bioķīmiķim Ernstam Čeinam 1945. gadā tika piešķirta Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā.
1945. gadā Maskavas ielā uzbūvē Rīgas penicilīna rūpnīcu. Ražošanu tā tūlīt neuzsāk, jo nav vēl sagatavoti attiecīgie speciālisti. Nevaru atrast tīmeklī nekādas liecības vai 1947. g. to jau ražoja, bet Mažeiķu slīmnīcā par šo brīnumlīdzekli jau zināja, bet slimnīcai šo zāļu nebija. To, kā vienīgo līdzelkli izārstēt mani, uzskatīja arī Vladas Burba. Viņam savi sakari ar tiem, kam penicilīns pieejams, bet par naudu to nevarot nopirkt, jāizdomā kāds cits pateicības veids. Kāds?
Pa to laiku mani atbraukusi apciemot krusttēva jaunākā meita- tā, kura mums pievienojās Skrundā, braucot uz Vāciju. Viņa ir medicīnas studente, trīs kursus nobeigusi Kauņā, bet tagad jau otro gadu studē Rīgā un pašlaik ir vēl brīvdienas. Atklājās, ka abi galvenā ārsta Burbas asistenti ir viņas bijušie studiju biedri Kauņā. Nu sākas atklātāka saruna arī par penicilīnu, jo ārsti manu pusmāsīcu tūdaļ pieņem savā sabiedrībā. Māsīca paliek uzraudzīt mani un atlaiž mammu aizbraukt uz mājām, jo tur vīriešiem vieniem ar simniecību klājas pagrūti. Mammai radās ideja par labu lauku sviestu, ko varētu izmntot pateicībai. Mums ir divas slaucamas govis un mamma sagatvo pirmos sviesta kilogramus. Noorgnizē, lai viena radiniece mammas prombūtnē slauc, govis un piepalīdz simniecībā. Mažeiķos ar pārtikas produktiem neko spoži nebija, tirgū par lielu naudu šo to nopirkt varēja. Slimnīcā nevienu slimnieku neēdināja,vārītāis ūdens bija vienīgais pārtikas produkts. Pašiem pat sava gultas veļa bija vajadzīga, apkures nebija. Mamma sviestu aiznesa ārstam uz mājām. Nezinu , kas to garšīgo sviestu ēda, bet viss, turpmāk vairs par šo tēmu nerunājot, aizgāja kā pa diedziņu. Māsīca palika Mažeiķos gandrīz 3 nedēļas, palaida mammu ik pēc 4-5 dienām pēc jaunas sviesta porcijas un apkopa mani.
Es saņēmu zirga devu penicilīnu ik pēc 6 stundām apm. 20 dienas un alerģiju pret penicilīnu uz visu mūžu. Nebija vairs nevienas veselas vietas kur iedurt, viss iekaisis no dūrieniem un vēl punkcijas mugurpusē starp ribām. Atceros, kā māsīca mani apkampusi turēja punkcijas laikā, jo pati nosēdēt nevarēju. Teorētiski manas slimības bija izārstētas, bet spēka nebija pat roku pacelt. Pirmās trīs nedēļas neko nevarēju ieēst, vis likās tik pretīgs, dzēru tikai nedaudz tīru ūdeni. Vēlāk sāku ar dažām karotēm rūgušpiena dienā. Pēc četru nedēļu nepārtrauktas gulēšnas, ārsts lika katru dienu celties kājās. Varēju piecelties tikai ar citu palīdzību. Pirmo soli spert izdevās tikai pēc vairāku dienu mēģinājuma. Nedēļas laikā jau pati varēju apiet gultai apkārt. Vēl šādi ārsta nemitīgi mudināti treniņi un varu aiziet pati līdz logam. Nu skaitos vesela un varu braukt uz mājām, pagājušas slimnīcā 6 nedēļas. Domāju jau par skolu. Mamma uz izveseļošanās priekiem Mažeiķu tirgū nopērk man jaunas melnas kurpes, diezgan smukas uz neliela papēdīša, bet atklājās, ka staigājot nežēlīgi čīkst.
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-32/710991
