Pievieno rakstu! Seko Draugiem Seko Facebook Seko Twitter
 
0
29

Aukstā janvāra rītā kafejnīcā mani sagaidīja un patīkami pārsteidza liepājnieka Andžila Remesa grāmata „Kara ēna sekoja man”. Uzreiz vēru vaļā lielo Latvijas Mediju aploksni, labi zinādams, kas tajā iekšā. Arī lasīt to iesāku ilgi nekavējoties. Veikli izlasot pirmo nodaļu, bija skaidrs, ka grāmata no tiesas būs laba, jo lasot sajutu sirsnību, ar kādu tā rakstīta un kāda tajā ielikta. Brīžiem pat tirpas pārskrēja manu ķermeni izlasītā sakarā. Tas bija kaut kas īpašs, ko vārdos grūti ietērpt. Tāpēc žēl, ka 11. novembrī nesanāca būt klāt grāmatas atvēršanas svētkos Liepājā.

Grāmata sākas ar svētdienu, 1941. gada 22. jūniju. Tajā rītā mazais Andžils – kurš sava vārda dēļ bija ieguvis lielas priekšrocības, proti, pieņemot vārdadienas apsveikumus trīs reizes gadā – sajuta bungu rīboņas. Torīt viņa omamma negāja uz baznīcu un lielie cilvēki bija paēduši brokastis bez viņa. „Tēvs grozīja radioaparāta pogu, bet mamma runāja pa telefonu un ik pa laikam atkārtoja vienu un to pašu...” Bija sācies karš. Bet bērna acīm tas nebūt nav kaut kas šausmīgs. Vismaz ne grāmatas autora stāstā. Lai gan no kara ēnas izbēgt viņam neizdodas tāpat kā neizdodas aiziet arī no bērnības. Tā caurstrāvo visu romānu, kurš ir labestības un prieka smaida, neraugoties uz skarbo tēmu, kura tiek apspēlēta...

„Nu jau pats varēju karot. Noliku uz verandas grīdas alvas zaldātiņus. Gan tos, kuri stāvēja ar šautenēm rokā, gan tos, kuri sēdēja mugurā zirgam. Sākumā nezināju, kā tas ir – karot. Bet tad bīdīju citus pret citiem un saucu: bum! bum! bum! Kurš zaldātiņš apkrita, tas bija karu zaudējis. Kurš palika stāvot, tas bija karu uzvarējis. Un nospriedu, ka karot ir pavisam vienkārši. Kad viens karš uzvarēts, var kritušos celt augšā un sākt karot no jauna.”

---

Kādu vakaru es vairākas nodaļas nolasīju priekšā Annai. Tovakar sanāca smieties pat līdz asarām. Grāmatā ielasoties, lēnām aprodi ar autora lielisko humora izjūtu un joki kļūst par pašsaprotamu viņa rakstības izpausmi. Tādā stilā arīdzan noturēts viss darbs un tikai retu reizi gadās saskumt par rakstīto vārdu... Bet tas piederas pie dzīves cikla. Tik briesmīgā laikā nemaz nevar būt runa par tekstu, kurā nebūtu skumju atgadījumu. Tā nu arī šeit to netrūkst, kaut vai par piemēru minot autora tēva nāvi vai slogu, ko deviņdesmito gadu sākumā radīja atgūtie namīpašumi, kuri bija briesmīgā stāvoklī... „Traģēdijas bija ikdiena.”, raksta Remess.

(178. lpp citāts)

---

Visvairāk man, protams, patika bērnības ainas. Autors bija radījis tik krāšņu „gleznu”, ka bija sajūtams katrs viņa solis šinī pasaulē. Neiztrūkst pilnīgi nekas. Viss kā uz delnas. Vēlākie gadi jau bija tuvāk mūsdienām un par tiem arī man ir nedaudz lielāks priekšstats, nekā par četrdesmitajiem un piecdesmitajiem, kuros nav dzīvojusi pat mani vecāki. Izbeidzoties bērnībai, autors izstāsta savas žurnālistu gaitas, kurām oficiāli pievienojās 1960. gada 3. jūnijā. Viņa piedzīvojumi nereti ir teju vai neticami un tikpat amizanti kā bērnības nedarbi. („Jo vairāk attālinājos no bērnībā pieredzētā, jo biežāk atgriezos pagātnē.&rdquo Tolaik „neizprotamā bija vairāk nekā izprotamā.” Un pēc kāda traģiska atgadījuma Remess atgādina, ka „žurnālisti savā darbā iet kā pa mīnu lauku, nezinot, pēc kura soļa uzkāps spridzeklim.”

„Varbūt tas bija tāds kā sportam raksturīgs azarts, ka būšu strādājis redakcijā visos amatos? Pašā sākumā biju korektors, vēlāk korespondents četrās nodaļās, tad atbildīgais sekretārs. Pat partijas pirmorganizācijas sekretāra vietnieks un darba kolektīva padomes priekšsēdētājs, lai gan vēl tagad nezinu, kas šajos amatos bija jādara.”

Kopumā romāns ir ļoti baudāms. Atgādināja man sajūtas, kuras izjutu lasot Kaugvera „Četrdesmit sveces”. To ieminējos arī kādai klientei, kura aplūkoja grāmatu, piebilstot, ja patika „Četrdesmit sveces”, noteikti jāizlasa arī Remesa grāmata „Kara ēna sekoja man”. Beigās gribētos pielikt bildi ar grāmatas pēdējām divām lappusēm, kuras ir emocionāli dziļas. Protams, tās drīkst arī neizlasīt, ja liekas, ka tas varētu sabojāt grāmatas intrigas, sajūtas vai ko citu...

 Autors: fakingsons Kara ēna sekoja man
0
29

Citi šī autora raksti:

Lasi vēl labākos rakstus:

komentāri [1]

Niks: vai ienāc ar
Kārtot komentārus: populārākie | jaunākie | vecākie
Rādīt bildes
LedusTēja avatars
Medaļa LācītisMedaļa Sponsora favorītsMedaļa Namejs
  LedusTēja 26.04.18 13:08  
 
2
0