Jau pasen apjautu, ka uzrakstīt par vislabākajām grāmatām ir ļoti grūti, tāpēc arī man nav tapuši raksti par pēdējo divu gadu labākajām izlasītajām grāmatām – Beigbedera „Ūna un Selindžers” un Bērziņa „Svina garša”. Pērn šim sarakstam pievienojās arī Selīna meistardarbs „Ceļojums līdz nakts galam”. Taču esmu nolēmis mainīt lietu kārtību un par šo izcilo un, iespējams, visu laiku labāko grāmatu kaut ko uzrakstīt. Jāpiebilst, ka šoreiz rakstītais būs mazāk par literatūru, bet vairāk par cilvēcisko faktoru un par draudzību, ko grāmata ir spējīga izveidot. Bet par to nedaudz vēlāk...
Viss sākās krietni pirms Selīns tika iztulkots un izdots latviešu valodā. Toreiz no krietnās literatūras biju lasījis vien reto. Bet Selīns – manuprāt, visai mītiskais tēls –, ar savu ģeniālo darbu jau tad bija manā vēlmju sarakstā. Cik toreiz meklēju, latviešu valodā to atrast nespēju, tāpēc nobrīnījos – kā tad tā. Internetā sāku raudzīties uz vācu valodā izdoto grāmatu, bet tā vienmēr bija krietni par dārgu (pat lietota), lai pirktu kaut ko, ko savām acīm pat redzējis nebiju. Zinātāji teica, ka to esot sarežģīti lasīt pat francūžiem. (Bet ko gan zinātāji zina!) Citi – galvenokārt ārzemju autori – uzteica Selīna stilu un godāja viņu ar paveikto. Un arī es sāku godāt Selīnu, lai gan no viņa neko nebiju lasījis. Kad latviski iznāca „Sarunas ar Profesoru Y”, nebiju īpaši sajūsmā to tūlītēji iegādāties. Tā tulkojums bija ļoti slikts un nebaudāms. Vēlāk grāmatu, protams, nopirku un izlasīju, kaut bieži prātoju, vai tas maz ir īstais Selīns, kuru tā apjūsmoju.
---
Atceros to brīdi, kad uz jaunumu galda ieraudzīju Selīna Ceļojumu. Toreiz vēl strādāju grāmatnīcā, tāpēc ātrāk par citiem redzēju uz galda parādāmies jaunākās grāmatas. Vāka noformējums vien bija laimes asaru vērts. Todien strādāju pie kases un brīvajos brīžos palasīju tulkotāja Dena Dimiņa pēcvārda piezīmes. Viņš rakstīja, ka „Jūtām šai romānā ir būtiska vieta, lai arī tās nav gaišas, piepildītas. Drīzāk – traģiskas, plosošas, destruktīvas.” Uzzinājis par Selīnu tik daudz jauna, vairs nespēju pretoties spēkam, kas man neļāva no grāmatas atrauties. Un tā nu 2016. gada grāmatu izstādē es iegādājos „Ceļojumu līdz nakts galam”, taču lasīt to vēl nesāku.
Bija jāpaiet vēl vienam gadam – un tas paskrēja neticami ātri! –, lai es no jauna atvērtu Selīna Ceļojumu. Izlasījis vien pusotru simtu lappušu, uzdrošinājos uzrakstīt personīgu vēstuli grāmatas tulkotājam Denam Dimiņam. Tūlīt arī saņēmu atbildi, kurā viņš izteica prieku, ka man patīk Selīns. Un ar to arī aizsākās apjomīgāka sarakste, kurā galvenokārt dominēja literatūra un pats Selīns, pēc kura tulkot jebko citu esot grūti. Līdzīgi kā man, arī Dimiņam pirmo reizi lasot Selīnu esot bijusi WOW sajūta. Viņš gan piezīmēja, ka esot bijis fīlings, ka grāmata ir izlasīta nedaudz par vēlu, ka būtu gribējies to izlasīt 18 gadu vecumā. Runājot Dimiņa vārdiem, šajā gabalā ir kaut kas izglītojoši romantisks. Tas maina vispārējo skatījumu uz lietām, bet ir jāuzmanās pārāk neaizraudies, jo Selīns ir drūms, lielākoties kapitālismā vīlies džeks.
Vienā brīdī mūsu virtuālā vēstuļu apmaiņa noveda pie tā, ka onlainā sākām spēlēt šahu, kuru nebiju spēlējis jau vairākus gadus, kaut bērnībā pat šaha pulciņā kādu brīdi gāju. Mēnesi vēlāk mēs pirmo reizi tikāmies LaLiGaBa lasījumos, kur Dimiņš lasīja nodaļu, pie kuras tobrīd biju apstādinājis savu sajūsmu par izlasīto. Līdzīgi kā ar Bērziņa „Svina garšu”, man bija nepieciešams nedaudz atiet no rakstītā vārda, lai aptvertu, ko tikko esmu izlasījis. Tā bija īsta maģija, ne tikai teikumi. Un arī šaha spēlēs, kuras turpinās vēl aizvien, ir sava maģija, kurā Dimiņš pamanās arī savu reizi zaudēt, lai gan līdz viņa līmenim man vēl augt un augt.
Tovakar pēc pasākuma mēs kopā braucām uz Juglu, kur dabūju viņa autogrāfu. Bet jau nākamajā reizē mēs padzērām gardu vīnu un parunājām par labu literatūru, kura drīzumā būs pieejama arī latviski. Arī pie visām nākamajām reizēm, kad Dimiņš apciemoja Latviju, mēs satikāmies un nereti aci pret aci uzspēlējām arī šahu. Viņš kļuva par ļoti tuvu draugu, pat sūtīja pastkarti no Pēterburgas, dāvāja grāmatas, izvizināja ar savu motociklu utt.
---
Protams, nebiju priecīgs, ka gada balvu par tulkošanu saņēma grāmata „Porno”, nevis Dimiņa izcili tulkotais „Ceļojums līdz nakts galam”. Pats Dimiņš gan laicīgi jau izteicās, ka diez vai viņam kāds šo balvu dos divus gadus pēc kārtas. Un tā arī bija. Bet tas nemaina lietas būtību, ka Selīns ir kaut kas unikāls un apbrīnojams. Ne par velti viņu loloja arī manis iecienītais Bukovskis, kurš savā pēdējā romānā neiztika bez mītiskas Selīna klātbūtnes. Un tagad, kad arī es esmu izlasījis šo 20. gadsimta kulta romānu, varu tikai apskaust to sevis versiju, kura pilnas trīs desmitgades nodzīvoja bez „Ceļojuma līdz nakts galam”. Es mīlu šo grāmatu. Katrs teikums ir kā dievišķs pieskāriens, katra rindkopa ir meistardarbs. Atvērt grāmatu ir kā spert soli Ēdenes dārzā. Katra izlasītā grāmatas lapaspuse ir literāra uzvara. Pat nezinu, ko vēl lai piebilstu. Domāju, bez Dimiņa grāmata zaudētu vismaz trešdaļu no savas burvības latviešu valodā.
Ja runājam par saturu, viss sākās ar kara ainām un turpinās Āfrikā. Seko Amerikas Savienotās Valstis, Ransī, Parīze, Tulīza un Vinjī pie Sēnas. Katras vietas apraksti jau atsevišķi ir kā spēcīgs romāns, kurš būtu spējīgs sajūsmināt arī ar to mazumiņu, kas tajos notiek. Vairāku personu vārdi vien ir pelnījuši uzslavas. Un tāpēc kā nākamo es noteikti gribu dabūt Selīna grāmatu „Nāve uz kredīta”, kurā turpinās galvenā varoņa Ferdināna Bardamī dzīves brutālais redzējums...
