Labvakar, lai gan dēļ vētras tas namaz nav tik labs. Nu ko, otrā daļa!!!
Brīvprātīgais darbs 24
20
3
Piektdien kad ierados Arēnā Rīga visas brīvprātīgo vietas bija aizņemtas un es bez nekādien sirdsapziņas pārmetumiem varēju doties mājās.
Piektdienas vakarā man atsūtīja vēstuli vai nevaru būt sestdien 15-20, bet es nevaru, man sestdien koncerts.
Un vēl sestdien bija muzeju nakts, nemaz nebija gudri likt maratonu pēc muzeju nakts.
Pa vakaru līdz vieniem staigāt pa muzeju un nākamajā dienā no deviņiem rītā jau skriet.
Naktī uz svētdienu gulēju tikai 2.5 stundas.
Svētdien bija jāceļas jau 3jos no rīta, lai tiktu 5cos pie Arēnas Rīga. Tā kā nekad pa nakti vēl nestaigāju, baidījos no visiem cilvēkiem, kurus satiku, slēpos, bet galu galā izrādījās, ka viņi ir vēl laipnāki kā dienā. Vismaz varēju pabraukāties mikroautobusā (man tas rets prieks), bet par 1.50 euro 
Kad izkāpu no mikriņa līdz Arēnai Rīga. Ceļš bija diezgan tāls, bija jāiet veselu stundu, turklāt vakar taču vēl bija muzeju nakts, kad bija daudz nosataigāts. Tā ka bija nogurusi jau no paša rīta.
Ierados bez 10 piecos, biju pirmā un vēlāk nāca pārējie, vajadzēja tomēr braukt ar autobusu piecos. Bija jāsalej glāzēs maratonistiem ūdens, tas gāja ātri, bet bija jāver vaļā pudeles un sākumā tas bija viegli, bet vēlāk sāka sāpēt vieta starp īkšķi un rādītājpirkstu. Tad vairāk nespēju atvērt nevienu pudeli.
Un tā. Es cēlos 3jos, maksāju par nakts transportu 1.50EURO, gāju to tālo ceļu un mēs visu pabeidzām 3 stundas pirms maratona. Ja tas būtu 1. gadu, tad es saprotu, bet ja tas tā ir daudzus gadus pēc kārtas. To laiku, tad visvisādi mocījām - mekējām veikalus, pie mums ciemos atbrauca policisti - pakaļ ūdens pārpalikumiem un mēs arī varējām padzerties.
Bez 20 desmitos sākās maratons. Nē, kad mēs beidzot sagaidījām maratonistus tā nemaz neiskatījās. Sākumā skrēja kādi 5 cilvēki - katrs pēc 10 minūtēm un vēlāk 5 - 20 cilvēku lieli bariņi, tie bija šādi - daži nogurušaki, daži apņēmīgāki u.t.t. Tas bija ļoti ilgi, es knapi stāvēju un ko es sev vēl arvien nespēju piedot, neskatoties un to, ka tas bija dabīgi - to, ka pēdējos 2 cilvēkus tik sirsnīgi vairāk nesagaidīju - gulēju zālē un kad kāds nāca, gāju tam pretī un piedāvāju ūdeni, ābolus, u.c.
Kad maratons beidās tā bija laime, varēja gatavoties braukt mājās un atpūsties, un gulēt. un gulēt, un gulēt. 
Tev patiks šie raksti
