Šī vienozīmīgi ir tēma,kas pēdējā laikā bieži ir sasniegusi manas ausis un likusi manām smadzenēm griezties.
Bērnam piedzimst bērns,kā tas ir?
Varu pastāstīt.
Man nebija ne 15,ne 16,ne arī 17 gadu,kad kļuvu par mammu.
Jau kādu laiku biju bijusi pilngadīga,kad mans puika ieraudzīja pasauli,tad man bija pilni 19 gadi,pašlaik man ir 21,drīz mēs svinēsim viņa 2 dzimšanas dienu,bet ne stāsts par to,stāsts ir par to kā ir bērnam dzemdēt bērnu ar visām izrietošajām sekām.
Ja kāds Jums stāsta,ka 17,18 vai arī 20 gados ir plānojis bērnu,tad tie ir meli,es,protams,atvainojos,bet tajā vecumā lielākā daļa domā par skolu,izglītību,karjeru.
Kad es paliku stāvoklī es arī biju tikai bērns,lai arī man bija pietiekami gadi,blakus partneris,kurš jā,nebija tajā laikā pilngadīgs,principā dzīvoju viena,katrs no maniem vecākiem atradās citur,lai gan atbalstu no viņiem saņēmu visu savu mūžu,man bija atbalsts,manas ģimenes atbalsts,kas uzreiz stingri pateica,uztaisīsi abortu,vari atvadīties no mums un visa pārējā,jā,gan mana mamma,kas man ir kā labākā draudzene,gan tētis ar ko man nekad īsti nav bijušas 100 % labas attiecības,abi no viņiem pateica stingru nē mazā likvidēšanā,tas,kas notika ar otras puses vecākiem ir cits stāsts,bet nu ne par to.
Es runāju par to,par ko citi baidās izteikties.
Visu savu dzīvi esmu nodarbojusies ar jāšanas sportu,zirgi ir bijuši liela daļa manas dzīves,pirmie mēneši,kad esi stāvoklī ir tīri nekas,bet pēc tam,kad tava āda sāk staipīties,atstājot lielas,zilas rētas,kas nekad īsti nesadzīs,vismaz man tā ir,jā,manu ķermeni vēl joprojām klāj strijas,visur,uz vēdera,muguras,krūtīm,kājām un līdz šim tās nav pazudušas un neticu,ka kādreiz pazudīs,citām tās ir baltas,man zilas,saucu tās par savām tīģera strīpām,kas man atgādina bijušo,to laiku,kad zem manas sirds sitās cita sirds,par savām cīņas rētam,cīņa,kas man lielākoties man bija pašai ar sevi.
Godīgi sakot man nekad nav patikuši bērni,tātad pieredze nekāda,es nezināju kā tas ir,mainīt pamperus,celties pa naktīm,barot,pavadīt 24 h dienā ar kādu,kurš ir pilnībā atkarīgs no tevis.
Patiesībā optimālākais vecums,kad dzemdēt bērnus ir 35 plus,jā,jā, tieši 35 gadi,kāpēc?Es personīgi to ļoti esmu pētijusi,tajā iedziļinājusies,redziet daudzi negrib vecas mammas,bet..Vienmēr ir bet.
Profesors paziņoja: "Sieviete, kura pirmo bērnu dzemdējusi 34 gadu vecumā, ar savu veselības stāvokli ir 14 gadus jaunāka par to, kura bērnu dzemdējusi 18 gadu vecumā." Šo iemeslu arī zinātnieki centušies izskaidrot. Pēc viņu domām jo vecāka sieviete kļūst, jo daudz atbildīgāk viņa izturas pret savu veselību, uzvedas vairs ne tik riskanti kā 20 gadu vecumā, un parasti jau viņai ir pastāvīgs partneris.
Sāksim jau ar psiholoģisko,mani ļoti spēcīgi skāra pēc dzemdību depresija,ļoti,reizēm likās,ka piesiešu sev pie kājām akmeņus un iešu slīcināties tuvējā ezerā,reizēm,ka esmu slikta mamma,ka labāk savu bērnu ir atdot kādam,kas par viņu varēs parūpēties labāk,un kādēļ tā?Jā,okey,arī pieaugušās sievietes šis viss skar,bet ne tik lielā mērā,kā mūs ''bērnus''',reāli psiholoģiski,garīgi,fiziski neviena sieviete pirms 25 gadu vecuma NAV gatava bērnam,un stāstiet man ko gribat,nu nav,nekad nav bijusi un nekad nebūs.
Tāpat lielāko daļu bērnu,kas dzemdē pirms 18 gadu vecuma ir nestabilas savā psihē,neizaugušas,tāda biju arī es un tas nav nosodāmi,mēs esam tikai bērni,bērni,kas paši ir bērni,bērni,kuri ir un paliks tikai bērni,bet diemžēl gribu minēt faktu,ka lielāka daļa meitenes nāk no ģimenēm,kas nav bijušas labvēlīgas,mans stāsts ir cits stāsts,bet pēc statistikas,visbiežāk dzemdē meitenes,kas ģimenē cietušas no vardarbības,kuru vecāki nav spējīgi parūpēties par saviem bērniem,kur nu vēl mazbērniem,tādas,kas regulāri lietojušas alkoholu,narkotikas un ielaidušās vienas nakts sakaros,diemžēl bez izsargāšanās.Un tas ir šausmīgi.
Nepilngadīga māmiņa riskē ne tikai ar savu dzīvību,bet arī bērna,jo lieki teikt, ka agra grūtniecība un dzemdības ir saistītas ar milzum daudz problēmu.Sāksim ar to, ka nepilngadīgā māmiņa tiek pakļauta vēl lielākām briesmām nekā vēl nedzimušais mazulis. Pastāv daudz lielāks risks mazuļa nāvei līdz viena gada vecumam, priekšlaicīgām dzemdībām, dzemdību traumām utt., mazgadīgā māmiņa riskē dzemdēt mazuli ar fiziskiem un garīgiem traucējumiem.
Mans lielākais plus bija un ir mana ģimene,kas bija gatava atbalstīt mani,kas bija un ir blakus,kas atbalstīja ne tikai garīgi,bet arī ar naudu,jo reāli es mācījos.Mans stāsts ir savādāks,varbūt labāks,varbūt ne,bet par to citu reizi.
Mīļās meitenes,domājiet par to,kad liecieties gultā,puisim tas ir savādāk,viņam vienmēr ir izeja aiziet,bet mums?
Vai nu mēs cīnāmies ar zobiem vai nagim,vai padodamies,nevajag izdarīt pārsteidzīgus lēmumus,reizēm pietiek ar vienu reizi bez izsargāšanās,lai tiktu pie mazuļa,mans stāsts ir tāds,ka nejau es devu viņam dzīvību,bet viņš man,dzīvē viss sakārtojas,ja vēlies ko darīt,ja nenolaid rokas,bet cīnies.
Bet dzemdēt bērnu bērnam nav tas labākais variants,lai pierādītu savu pieaugšanu.Mans bērns ir mana lielākā svētība,mana miesa,asinis un kauls un noteikti mana lielākā laime.
Nākamie raksti,nespēju izlemt,tāpēc vajadzīgs Jūsu viedoklis:
Mans dzemdību stāsts,
Jeb viena no agresīvājakām suņu šķirnēm amstaff,mana pieredze,kas salauž mītus par šķirni.
Seko līdzi manam blogam, links uz to avotā.
