Kā katru gadu – nu jau trešo pēc kārtas –, ir pienācis laiks salikt kopā labāko no pērn izlasītā. Tāpat kā iepriekš, arī 2017. gadā tiku izlasījis 106 grāmatas, kas neliekas nemaz tik maz, ja ņem vērā, ka vasarā biju slinks un arī decembrī lasīju ļoti maz. Bet, kā rāda gudrīds, šoreiz esmu izlasījis par 2602 lapaspusēm vairāk nekā gadu iepriekš. Reālajā dzīvē šis cipars varētu būt vēl par kādām 1000 lapaspuses lielāks, jo atkal jau man palika pāri nepieklājīgi daudz neizlasītu grāmatu.
Bet, runājot par to, ko gada garumā izlasīju, jāsaka, ka liela daļa grāmatu bija vienlīdz vērtīgas, tāpēc izvēle topa lejasgalam (8-13. vieta) bija visai sarežģīta. Ārpus topa nācās atstāt vairākas ļoti labas grāmatas, kuru skaitā ir gan „Ielu muzikanta dienasgrāmata”, gan „Perfektā teikuma nāve”, kā arī „Pansija pilī”, „Rīgas iestaigāšana” un atkal viens Po stāstu krājums. Topā neiekļuva arī Vilipsōna Ārprātījs un daža laba dzejas grāmata (piemēram, „Medījot dzīvi" ), kuru neiekļāvu tikai tāpēc, ka dzeja ir atsevišķi vērtējama vienība utt.
---
Pirms sāku savu topu, gribēju izcelt dzejnieku Ronaldu Briedi, kurš kļuva par manu 2017. gada atklājumu. Pērn izlasīju visas trīs viņa grāmatas un biju patīkami pārsteigts par to saturu. Viens dzejolis no viņa pirmā krājuma pat lika manās acīs sariesties asarām. Visādi citādi Brieža dzejā ir neticami labs sarkasms un patīkams ritms...
13. „Stroika ar skatu uz Londonu” – Vilis Lācītis – Apgāds Mansards, 2010
Topu sākšu ar grāmatu, kuru iesāku lasīt tieši pirms gada, kad ar draugu negaidīti aizceļojām uz Stokholmu. Jau pašā sākumā tajā bija citāts, kas tobrīd ļoti atbilda tam, kas notika uz prāmja: „Atrodoties ceļā, cilvēki sapazīstas daudz ātrāk un vieglāk, un, ja vēl dzerot šūpojas tā, ka alkohols labāk sakratās, arī sarunas rit vaļsirdīgāk.” Lai nu kā, grāmata bija tieši tik laba, cik no tās cerēju sagaidīt, spilgti atspoguļojot pirmo aizbraucēju pieredzi citās valstīs. Domāju, katrs, kurš dodas strādāt citur, šo grāmatu ir iepazinis. Ja ne, tā būtu jāiepazīst.
12. „Pelēkzils uz rozā” – TR Notārs – Zvaigzne ABC, 2017
Ilgi gaidīju Notāra romānu un pavasarī to beidzot sagaidīju. Protams, daudziem tā paslīdējusi garām, lai cik kaislīgi „Belaša” fani tie reiz bija. Bet, man patīk domāt, ka šī grāmata nekur nepazudīs, jo tā ir liekama augstajos plauktos pie labi uzrakstītajām grāmatām. Ar vienu piegājienu to ir pagrūti uztvert, bet sava odziņa (vai vesels ogu trauks) tur ir.
11. „14-14” – Silēna Edgāra, Pols Beorns – Jāņa Rozes apgāds, 2016
Starp visām bērnu grāmatām, kuras gadu gaitā esmu lasījis, šī likās visnebērnišķīgākā, jo tajā ir atainots ļoti sarežģīts cilvēku liktenis un oriģināla doma. Var jau būt, ka tas tikai tāpēc, ka grāmatu radījuši francūži un viņu literatūra vienmēr ir patīkamāka par citām. Saviem bērniem es noteikti došu izlasīt šo grāmatu.
10. „Dž. D. Selindžers. Dzīve” – Kenets Slavenskis – Dienas Grāmata, 2013
Selindžera dzīvi es iesāku lasīt jau 2015. gadā, kad biju iedomājies, ka katru vakaru pirms gulētiešanas spēšu izlasīt vienu nodaļu. Taču kaut kādā brīdī tas viss apstājās, lielākoties tāpēc, ka personīgā dzīvē viss sagriezās ar kājām gaisā. Bet šī ir ļoti laba biogrāfija, kas stāsta par izcilu rakstnieku, kurš savu dzīvi ziedoja rakstniecībai, nedaloties tālāk ar sevis paveikto.
9. „Pulp. Ausgeträumt” – Čārlzs Bukovskis – Kiepenheuer & Witsch, 1995
Biju izlasījis pilnīgi visu Bukovska bibliogrāfiju, izņemot viņa dzejoļus, dažus stāstus un šo – viņa pēdējo romānu. Taupīju to īpašam brīdim un tas brīdis kaut kad pienāca. Šeit ir salikts viss, ko Bukovskis savas dzīves laikā nebija rakstījis. Šajā romānā ir fantāzija un detektīvs, taču ne brīdi nekļūst garlaicīgi, jo tas ir tas pats Bukovskis, kuru viņa lasītāji pazīst – dzēlīgs, tiešs un rupjš.
8. „Pilsētas dedzināšana” – Kai Āreleida – Latvijas Mediji, 2017
Te nu jāpiemin, ka izlasīju arī „Perfektā teikuma nāve” un abas šīs igauņu grāmatas ļauj ielūkoties kaimiņu vēsturē ļoti interesantā veidā. Kad iesāku lasīt „Pilsētas dedzināšanu”, nenojautu, ka lasīt sievietes uzrakstītu romānu būs tik viegli, ka uztvert stāstu no meitenes skatupunkta būs tik baudāmi. Ar šo grāmatu iesākās mana sadarbība ar izdevniecību „Latvijas Mediji”.
7. „Skugabaldrs. Ēnu lapsa” – Sjouns – Apgāds Mansards, 2017
No tulkotāja Dena Dimiņa es šogad esmu izlasījis īpaši daudz grāmatu, jo sagadījās, ka vairākas viņa tulkotās grāmatas pavisam nejauši atradu Otrajā Elpā. Bet šī nav viena no tām. Šī islandiešu pasaka iznāca novembra dzestrumā un paņēma mani (un ne tikai) ar savu skaistumu un valodu. „Skugabaldrs” ir īsts saldais ēdiens izcilas literatūras cienītājiem.
6. „Latviešus Sibīrijā meklējot” – Ingvars Leitis, Uldis Briedis – Lietusdārzs, 2016
Uz 2016. gada Ziemsvētkiem no Mansarda Jāņa dāvanā dabūju grāmatu „Latviešus Sibīrijā meklējot”, kuru, ieraudzījis grāmatnīcā, iekāroju kā vēl neko citu. Stāsts ir par diviem velosipēdistiem, kuri mēroja ļoti garu ceļu cauri Krievijai tikai lai satiktu tur dzīvojošos latviešus. Bez dienasgrāmatas ierakstiem, grāmata ir bagāta ar skaistām fotogrāfijām, kuras uzņēmis pats Uldis Briedis. Šo fotogrāfiju dēļ vien ir vērts grāmatu turēt sev pa rokai.
5. „Plikie rukši” – Rihards Bargais – Zvaigzne ABC, 2017
Kad Bargais nolasīja grāmatas fragmentus kādā prozas pasākumā 2016. gada izskaņā, es zināju, ka gribēšu izlasīt visu grāmatu. Maijā es to palūdzu apgādam un tā bija pirmā sadarbība ar Zvaigzne ABC. Pats Bargais gan pa šo laiku ir krietni papildinājis rukšus un pat palabojis jau uzrakstītos tekstus, bet tas nemaina faktu, ka šī grāmata bija lieliska visā savā varenībā. Arī pats Bargais ir lielisks cilvēks un sarunu biedrs. Ar viņu man sanāca pavadīt vakaru Bāra tūres ietvaros. Tas bija forši.
4. „Lieliskā sezona” – Josefs Škvoreckis – Apgāds Mansards, 2016
Sākt pavasari ar „Lielisko sezonu” ir svēta lieta. Laikā, kad prāts nesas iemīlēties, šī grāmata ir tieši laikā. Arī stāsta varonim Danijam ļoti patīk meitenes. Bet grāmata nav tikai par viņa centieniem iegūt kādu skaistuli. Grāmata ir par sarežģītu laiku Čehijas un visas pasaules vēsturē. Bet nu ir pēdējais laiks izlasīt arī Škvorecka grāmatu „Cilvēka dvēseles inženiera stāsts”.
3. „Gaismā” – Jana Egle – Latvijas Mediji, 2016
Piemājas bibliotēkā Janas Egles grāmatas nebija, tāpēc dabūju to Baldonē. Nelikās, ka grāmatā ar tik gaišu nosaukumu būs tik tumši stāsti. Tikai tad, kad sāku lasīt pirmo stāstu, sapratu, ka viegli nebūs. Kaut ko tādu nekad iepriekš nebiju lasījis. No vienas puses grāmata uzdzen riebumu pret cilvēku necilvēcisko rīcību, bet no otras – ļauj nepazust starp pasaules aizmālēto skaistumu, kuru visi pasniedz kā pašsaprotamu tikai lai novērtu cilvēku prātus no skarbās realitātes. Grāmata pelnīti ir dabūjusi galveno literatūras balvu.
2. „Ekstazī stāsti” – Frederiks Beigbeders – Apgāds Mansards, 2017
Kad Jānis O. pateica, ka Mansards grasās izdot Beigbedera „Ekstazī stāstus”, es aiz laimes vai raudāt gribēju. Tā bija vienīgā Beigbedera grāmata, kuru pat vācieši nebija iztulkojuši. Kad grāmata iznāca, es aizsteidzu tai pakaļ un nekavējoties ķēros klāt lasīšanai. Tas bija tieši tas Beigbeders, kādu es iepazinu pašā sākumā, tā bija tieši tā literatūra, kuras dēļ vispār sāku lasīt. Stāsti oriģinālvalodā iznāca jau pirms divdesmit gadiem, bet savu skaistumu nav zaudējuši arī mūsdienās.
1. „Ceļojums līdz nakts galam” – Selīns – Jāņa Rozes apgāds, 2016
Un te nu ir mana gada grāmata. Iespējams, tā ir visu laiku labākā tulkotā grāmata. Es mīlu „Ceļojumu līdz nakts galam”. Kad biju pusē, es to uz kādu laiku noliku malā, lai atietu no burvības, ko Selīns tajā ielicis. Katrs teikums ir kā dievišķs pieskāriens, katra rindkopa ir meistardarbs. Atvērt šo grāmatu ir kā spert soli Ēdenes dārzā. Katra izlasītā grāmatas lapaspuse ir... Es pat nezinu, ko vēl lai piebilstu. Domāju, ka bez Dimiņa grāmata zaudētu vismaz trešdaļu no savas burvības latviešu valodā.
