Tā ... Repa dziesmu , tā teikt liriku rakstīšana ...
Daudziem liekas ,kas tas ir uzrakstīt repu ,bet tas nav tik vienkārši kā daudziem liekas ... Pats paliku uz dirsas kad uzzināju par tādu lietu ko sarakstīja "Ansis" viens no PKI dalībniekiem. Ja kādu interesē kā sākt pašiem rakstīt tad domāju ka šeit atradīsiet visu pamat informāciju ,kas ir nepieciešama.Lasīt zemāk zem četrindītes.
Visi bļin darat ko darat, bet nepisiet repā popu,
Acīs manās tas ir kā sūds pisuārā, man nav pohuj,
Bet tie kas to dara, vajag apsist visus tādus lohus,
Tagad man nāk smiekli jo nesen kurināju bongu !
0.
Vispirms jāpiebilst, ka ērtāk tekstus ir rakstīt tā, ka atskaņas ir it kā viena zem otras, tātad — viena rinda beidzas ar vienu vārdu, nākamā — ar šī vārda atskaņu.
1.
Centies maksimāli atturēties no paredzamām atskaņām — tādas atskaņas kā tusē/klusē/pusē, labi/šņabi, iekšā/priekšā utt. neko labu neliecina par vārdu krājumu.
2.
Atskaņas jādomā pēc tā, kā viņas skan, nevis pēc tā, kā rakstās. Latviešu valoda ir tāda valoda, kurā vārdi izrunājas gandrīz tieši tā, kā rakstās, kamēr repa dzimtajai valodai — angļu valodai — piemīt pilnīgi atšķirīgas iezīmes (ieskatam: youth/tooth, pearls/girls etc.). Atskaņām repā der arī "gandrīz-atskaņas", jo šī rakstības/izrunas līdzības dēļ tik daudz 100% atskaņu nemaz nav, un ir liela nozīme tam, kā tās izrunā un saraksta.
Turpinot tādā pašā garā: —
3.
Centies pagarināt atskaņas. Tā kā nav tik daudz garu vārdu, kas veidotu labas un perfektas atskaņas, ērtākais veids, kā panākt to labskanību, ko dod, piemēram, tādas atskaņas kā "mazsvarīgi/patvaļīgi" vai "mikrofoni/psihologi", ir radīt līdzīgu ritmisku zīmējumu katras rindas beigās, liekot rindā vairākus vārdus, kas veido atskaņas. Piemērs —
tralalalalalalalablablabla antarktīdu
blablablablalalalalallaala tant(i) ar smīnu
xxxxxxxxxxxxxxxxxxxx standart-PĪLE
xxxxxxxxxxxxxxxxxxxx kambar' dzīve
hahaha es nevarēju labas atskaņas tā uzreiz izdomāt, bet ceru, ka saprati.
Te būs vēl viens ieskats teksta fragmentā, lai Tu redzi, kā tas izskatās "dzīvē":
"un, jā, man putni pačukstēja, ka arī debesīs ir sūdi
it kā visa jūsu kliķe, bļeģ, uz cepelīna būtu"
4.
Atskaņās galvenais, kam jāpievērš uzmanība labskanības un ritma ziņā, ir patskaņi — tiem atskaņās būtu +/- jāsakrīt ("+/-" tāpēc, ka reizēm arī patskaņus nedzird, piemēram, pašās vārdu galotnēs), un ir jāpiefiksē, kuras vārda daļas tiek izrunātas visakcentētāk. Ņemot par piemēru to iepriekšēju divrindi:
xxxxxxxxxxxxxxxxxxxxx dEbEsĪs (ir) sŪd'
xxxxxxxxxxxxxxxxxxxxx cEpElĪn(a) bŪt'
es tās galotnes aprauju, tā kā skan tas viss kopumā gandrīz kā perfekta atskaņa veselu sešu zilbju garumā. Vot.
Vēl — vārdiem, kas ir atskaņās, jāsakrīt uzsvariem. Viena no populārākajām ne-atskaņām latviešu repā ir saule/pasaule. Līdzīgi ir, piemēram, ar DAru/VAkaru vai NEredzīgs/DEdzīgs u.tml. Uzsvaram ir jābūt liktam uz vienādu zilbju skaitu no rindas beigām.
Šis ir nepareizs variants:
Es esmu dzejnieks un es rakstu par SAU-li
Un es blablabla tur kaut ko tur pie kājām visu PA-sau-li.
Pirmajā rindā uzsvars ir uz otro zilbi no beigām, bet otrajā rindā — uz trešo zilbi no beigām. Tas ir lielā mērā saistīts ar to, ko minēju iepriekš — šīs ir rakstāmās atskaņas, nevis dzirdamās. Jo pēc ritma vārdiem "saule" un "pasaule" nav nekā kopīga; ir uzsvērti pavisam citi patskaņi un ritma ziņā tas neko labu tekstam nedod.
5.
Pievērs uzmanību rindu garumiem. Vienā rindā prasītos, lai būtu vismaz kādas padsmit zilbes, no 12 līdz 16 parasti ir visvieglāk ritmiski ieskaitīt. Ja rindas ir īsākas, tad, lai iekļautos ritmā, vajag vai nu taisīt lielas pauzes vai stiept vārdus garumā, kas parasti neskan pārāk labi, ja to nedara kaut kā feini un interesanti. Ja rindas būs par garu, Tu uzreiz jutīsi, jo rindas neiekļausies vienas taksts garumā. Drošības pēc centīšos paskaidrot, jo daudzi nezina, kas ir takts: bītā tas ir šitik garš posms (iedomājies bītboksu):
BUM - c - TŽ - c - BUM - BUM - TŽ - c -
hahaha
ceru, ka saprati apmēram.
Standarta panta garums ir 16 rindas. Tas tā ir tāpēc, ka hiphopā populārākais (99,99% gadījumu) taktsmērs ir 4/4.
8 rindu panti parasti ir pārāk īsi, bet 16 ir pašā reizē. Ja gribas rakstīt garākus pantus, liec klāt 8 rindas, nevis 6 vai 2, vai, Dievs pasarg', 3.
Beigās rindu skaitam vēlams būt tādam, kas dalās ar 8, tātad — 16, 24, 32, 40, 48, 66, 74 utt.
6.
Trenējies, rakstot muļķības. Daudziem palīdz uztrenēt rakstīšanas prasmes, rakstot visādus mēslus — populārākā pieeja ir iedomāties ka Tu ar kādu battle'o un centies panākt to, lai otru nostādītu muļķa jomā vai vienkārši padarītu par izsmieklu citu priekšā vai kā citādi apceltu savu pretinieku (no sērijas: "tu esi stulbs un es esmu gudrs.")
Šitos tekstus gan labāk vajag paturēt pie sevis, jo cilvēki tādas dziesmas jau ir atklausījušies, un iesācējiem īpaši nav vēlam sākt ar lielīšanos, kamēr nekas nav parādīts praksē haha
Tā, kur es paliku..
Jā —
šādi rakstot, var iemācīties vērtīgu lietu, ko var izmantot jebkurā dziesmā — rakstīt pančlainus (punchline). "Pančlains" pēc izcelsmes ir komēdijas termins, kas nozīmē pēdējo joka rindiņu; to, pēc kuras bundzinieks uztaisa "ba-bum tšš" un visi pasmejas. To pašu jāiemācās panākt tekstos, jo reperiem ļoti daudz ko dod neparedzamība, asprātība un oriģinalitāte, kas ir ļoti populārās lietas kvalitatīvā komēdijā.
Rekur ir aptuvens piemērs no Eda "PWR":
Šitais liekas nedabisks jau, tā kā šēras nagi
Jābliež mierīgāk? tā saka arī prāta vētras fani
Ievēro arī atskaņu patskaņus (Eds gan nav tas labākais piemērs, jo viņš kaut kā ne tā izrunā šauros un platos "e", kas drusku maina viņa atskaņu likumus).
Šajā konkrētajā divrindē pančlains bija otrajā rindiņā — tur var iedomāties bundzinieku, kurš pēc "prāta vētras fani" uztaisa to klasisko "ba-dinkš" un var dzirdēt fonā smieklus (pēc tam, kad bundzinieks ir devis signālu, ka tas ir bijis joks, bet ne par to ir runa). Pančlainiem ir svarīga viņu atrašanās vieta tekstā un uz bīta.
Pamazām pārejot no struktūras uz saturu — 7.
Izmanto "fiškas". Runājot par repošanu, daudz var dzirdēt par "metaforām". Metaforas repā ir ieguvušas nedaudz savādāku nozīmi nekā prozā un klasiskajā lirikā, kaut arī definīcija bieži ir līdzīga — "sevišķi spilgts salīdzinājums". Man gan to, par ko es Tev grasos stāstīt, pēdējā laikā labpatīk saukt par "fiškām", nevis metaforām, tieši šīs, manuprāt, šaurās nozīmes dēļ, jo tas var radīt pārpratumus. Pie "fiškām" pieder dažādi interesanti salīdzinājumi, personifikācijas, vārdu spēles un paralēlismi — visi mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi, kas izklausās forši uz bīta, ja tā varētu izteikties:
_"smagas relīzes, ko grūti iznest no noliktavas
metāla plauksti manām un miskaste, kur nolikt tavas."
(ievēro atskaņu, es ar šito lepojos hehe)
"Fiškas" ir dažādas, un bieži balstās uz viena vārda dažādām nozīmēm, piemēram:
"Saliec konkurenci tā kā kubiku rubiku", kur "saliec" ir domāts kā "pārvari".
vai
"es divreiz ātrāk skillu (prasmes) audzēju, kā dubultu vēzi" (apspēlēts vārds "audzējs/audzēt")
utt.
Tomēr tas nav sastopams/vajadzīgs tikai reprezenta tipa tekstos — tagad gandrīz katrā dziesmā, vismaz no PKI puses, ir daudz un dažādu "fišku". Šitā rinda ir no viena mana panta, kas ir diezgan noskanīgs un pat bēdīgs:
"Tā ir tik perfekta bilde, ka klusi pasaku "siers!""
Ir, protams, vēl ļoti daudz citu piemēru. Daudzi teksti ir tādi, kuros katru divrindi šitā var skaidrot.
tā, tālāk:
8.
Centies parādīt savā tekstā kaut ko oriģinālu. Teksti par visiem pierastām tēmām parasti reti kuru interesē. Dziesmas par to, ka "šīs ir manas domas un man neviens tās neiespaidos" ir garlaicīgas, dziesmas par to, ka "es nesu to īsto patiesību un citi — nē" ir bezvērtīgas, ja vienīgā dziesma, kuru tas džeks ir uzrakstījis, ir par to, kā viņš nes to patiesību. Ja nu tomēr ir vēlēšanās uzrakstīt tādu dziesmu, oriģinalitātei tādā dziesmā vajadzētu parādīties vismaz formas ziņā. Ja Tu raksti par to, ka deputāti ir nevis palīdz valstij, bet tikai domā par savu labklājību, ir svarīgi to pateikt tā, kā to līdz neviens nav pareicis.
Kā jau Tu ievēroji, visa iepriekšējā vēstule bija gandrīz tikai par struktūru, kam patiesībā ir tik liela nozīme tā iemesla dēļ, ka par visām tēmām, ko var saīsināt līdz vienam vārdam, pasaulē jau kāds ir uzrakstījis. Ja viedoklis ar šo dziesmu 100% sakrīt, atliek šo viedokli paust interesantāk/labāk — parasti to dara ar "fišku" palīdzību. Protams, der arī jebkas cits, kas palīdz tavam vēstījumam palikt cilvēku prātos ilgāk nekā kādam TvNet komentāram.
Nobeigums.
Te ir daudz sausas teorijas, bet es ticu, ka tam ir liela nozīme, sākot repot. Es pats biju viens no tiem, kas rakstīja dziesmas par savu pilsētu, par skolu, par pagalmu vai "to vienu džeku", un man nebija neviena, kas man dotu kādus padomus un pamācītu, kas un kā ir darāms, un kāpēc.
Katram ir tuvas savas tēmas un ir savas dzīves pamācības, kuras ir vērts kaut kādā veidā iegrāmatot, un ir baigi žēl, ja tā informācija paliek nepateikta tikai tāpēc, ka "tā bija veca un sūdīga dziesma". Manuprāt, vispirms ir jāiemācās repot, un tikai tad tu esi cienīgs būt par sava vēstījuma nesēju pie cilvēkiem, ja Tu tiešām to cieni un uzskati, ka to vajadzētu saklausīt. Vajag to pārliecību, ka tavi teksti kaut ko var mainīt. Vajag iedomāties, ka kaut kur ir sanākuši visi pasaules iedzīvotāji, un Tev ir iespēja pateikt to, ko esi gribējis teikt viņiem visiem. Tas var būt jebkas, pofig (mans pēdējā laika mesidžs ir vienaldzība, tajā skaitā arī pret klausītājiem, tādēļ es neesmu labs piemērs, hahaha). Bet principā atslēga ir tajā, ka tas liek Tev justies labi, un ir panākts galvenais mērķis — informācija ir nogādāta pie tiem, kas to uztver, un šī informācija darbojas tā, kā Tu biji iecerējis. Vot.
Ceru, ka šis kādam noderēs un palīdzēs savas daiļrades pilnveidošanā. Protams, katram ir savas metodes, es Jums pastāstīju tās, pēc kurām vados es pats.
Veiksmi!
