Mūsdienās viss ir vienkārši: gribi būt rokmūziķis, sameklē instrumentu/sāc strādāt ar savu vokālu, atrodi domubiedrus (ne obligāti šādā secībā) un ķeries pie mēģinājumiem. Festivālu un klubu, kuros uzstāties Latvijā ir daudz, savukārt liekot lietā kontaktus un Interneta sniegtās iespējas var sarunāt koncertus arī ārzemēs. Cik daudz mūziķis sasniegs ir atkarīgs no viņa paša.
Padomju laikā viss bija citādāk: rokmūzika padomju varai galīgi negāja pie sirds un tā faktiski bija aizliegta. Roks tika legalizēts tikai 80.-to gadu beigās, Perestroikas laikā, kad partijas funkcionāri saprata, ka arī rokmūzika var būt eksporta prece.
Bet līdz tam... gāja raibi. Rokmūziķa dzīve nozīmēja grūtības, nepatikšanas ar varas iestādēm, risku palikt bez aparatūras un nabadzību. Šādos apstākļus varēja noturēties tikai labākie un neatlaidīgākie, tādēļ mūzika bija augstvērtīga, savukārt dziesmu teksti – dziļi.
Tā kā vidusskolas laikā biju pāri galvai iekšā Viktora Coja un grupas KINO daiļradē: klausījos mūziku, lasīju viņiem veltītās grāmatas,skatījos dažādus ar viņiem saistītus videomateriālus, tad rakstā būs pārstāstīti Ļeņingradas (Sankt-Pēterburgas) un Maskavas rokeru piedzīvojumi. Taču, tā kā noraidoša attieksme pret rokmūziku pastāvēja visā Padomju savienībā, tad šeit aprakstītais tikpat būtu attiecināms uz jebkuru citu Padomju republiku.
Lielākā daļa faktu ņemti no kādreizējā „KINO” dalībnieka Alekseja Ribina grāmatas „KINO no paša sākuma un līdz pašām beigām”.
