iKeivs izvelk no pagultes maģistra grādus mūzikas vēsturē un atskatās uz rokeriem, kuri savas dzīves gaišās dienas ir beiguši visai nepatīkamā veidā, proti, viņi visi ņēma un nomira.
Nav noslēpums, ka mūsdienās cilvēki mirst pagalam muļķīgos veidos: AIDS, kancerogēnās slimības, autokatastrofas utt. utvljp.
„Muļķības!” mēs protestējam. 60’tie-80'tie - lūk, tad cilvēki mira tā pa nopietnam muļķīgi. Kā gan lai savādāk nosauc aiziešanu labākos medību laukos pēc aizrīšanās ar paša vēmekļiem (tautasdziesmās dēvēta par asfiksiju)? Hipiju laikos, kad Tavs papucis, vai iespējams jau Tu pats, aizkūpināja pīpē hašišu un nodevās bohēmai, aiziet uz labākiem medību laukiem slavas odu pavadībā nebūt nebija populāri. Katrs sevi cienošs rokmūziķis uzskatīja par cēlu atstiept asti no uguns ūdens, tādēļ brīvajā laikā no mežonīga seksa un koncertiem miljonu pārpildītos stadionos, mākslinieku lāga dvēseles skaloja savas bēdas alkoholā.
Lūk, ar ko dažiem no viņiem tas viss beidzās:
