3D tehnoloģijas, lai padarītu bildi telpisku, ir pieejamas jau kopš 19.gs. Lai iegūtu telpisku efektu ir nepieciešamas divas bildes, uz kurām skatoties skatītājam ir jāmaina skatiena fokuss. Tas nav grūti, bet citiem to palīdz izdarīt stereoskops. Mūsdienās 3D tehnoloģijas ir piedzīvojušas plašu izplatību, bet agrāk tā bija vairāk kā bērnu rotaļlieta. 1939.g. tika patentēts "View-Master". Tas bija stereoskops, kurā varēja ievietot disku ar 7 fotogrāfiju pāriem. Lielākoties tādus diskus ražoja ar populārām tūristu atrakcijām, kas nodrošinātu interesi visu vecumu lietotājiem.
Fotogrāfiju princips ir pavisam vienkāršs. Vajag divas bildes ar nedaudz atšķirīgu uzņemšanas leņķi. Katru bildi vajag parādīt vienai acij un smadzenes no tā izveidos jau vienu attēlu. Tāpat darbojas mūsu redze. Mēs tādā veidā redzam telpu mums apkārt. Lai gan ilgstoša skatīšanās uz 3D bildēm bez stereoskopa var izsaukt acu sasprindzinājumu un nogurumu.
Zemāk redzamie krāsainie attēli ar aktrisēm no 1940-tajiem un 1950-tajiem kļuva iespējami pateicoties Kodachrome. To 1935. g. ieviesa Kodak. Uzņemtie kadri pēc attīstīšanas ir redzami uz pašas filmiņas. Tos var uzreiz izmantot, piemēram, diapozitīviem
Lai iegūtu 3D efektu, vajag skatīties tā, lai viss dubultojas