Beidzot ārā valda saulainais pavasaris, kura siltajā saulē nūģi uz veļas striķa var izžāvēt savus Valentīndienā pieraudātos spilvenus. Nav vairs tā, ka no rītiem pieceļos dēļ aukstuma un jāpaņem vēl viena sega, bet gan tāpēc, ka zem segas sāk svīst manas spalvainās kājas. Uzejot uz balkona un saules staru apspīdēts ar acīm ciet ievelkot nāsīs pavasara gaisu var sajust, ka gaisā virmo kaķu sāļā sviedru un svaigi degoša kūlas smaka, tad pie sevis vienmēr nosaku: „Bļeģ, sāļais riesta cepetis. ” Tā vien liekas, ka kaķi pēc pārošanās uzsmēķē cigareti un pēc tam degošu benčiku iemēt kūlā.
Neuzskatu kā daži resnie, ka sēžot pie televizora, skatoties vieglatlētiku un ēdot jau sesto taukmaizīti var uzturēt sevi formā, tāpēc kā katru gadu man reizē ar siltā pavasara sākšanos, sākas skriešanas sezona. Ziemā dzertais alus, kas ir uzkrājies ķermenī ir jādabū laukā, tas skrienot izsvīst ārā, tad drēbes ar to piesūcas un vēlāk elpojot to smaku paliek jautrāks prāts. Priecē arī tas, kā vairs nav apakšbiksēs jābāž siltā ziemas zeķe kā rudens aukstajos mēnešos, lai skrienot nesalst mantība, jo skrienot aukstumā nav kā filmā „Emīla nedarbi” , ka galvenais lai kājām silti.
Šoreiz skriešanas sezonas atklāšana izvērtās pavisam savādāk kā citas. Skrēju pa savu ierasto maršrutu, pa pilsētu un ik reizi, kad skrēju garām kādai seksīgai meičai uzmetu savu varonīgo cīņas sejas izteiksmi, kas viņai liktu noprast, ka esmu īsts cīnītājs kā Dankans Makleods. Bet kad skrēju garām resnam ferdelim, tad uzmetu tādu sejas izteiksmi, ka ieskatoties manā sejā, viņš izlasītu, „Skaties cūka kā es skrienu.” Skriet bija grūti, jutu, ka esmu ierūsējis, no mājās sēdēšanas un dīvānā piršanas. Kad jau metu loku uz māju pusi, sajuta, ka esmu aizmirsis ievērot dienas svarīgāko likumu. Tas ir pat svarīgāks par visiem desmit Bībelē rakstītajiem Dieva baušļiem. Bet ja es varētu pārrakstīt Bībeli, tad es noteikt ierakstītu jaunu, vienpadsmito bausli, „ 11. Tev nebūs nepadirst pirms izej no mājas.” Vienmēr esmu zinājis, lai kur vien ietu un vai gribās vai negribas, vienmēr ir jāaiziet izspiest podā mēslojumu. Šo svarīgi ikdienišķo procesu es biju aizmirsis, lai gan bērnībā māte vienmēr piekodināja, „Nepadirsis ārā neiesi.” Nekas cits neatlika, kā paātrināt skriešanas tempu, kamēr spiediens vēl nebija liels.
Spiediens palika ar vien spēcīgāks un spēcīgāks, es biju viss nosvīdis. Bet pēkšņi spiediens bija tik liels, ka man gribot, negribot bija jāapstājas. Es stāvēju uz ietves, cilvēki gāja garām, biju sasprindzinājies, zobus sakodis, sējā bija varonīgā cīnītāja izteiksme, jo es patiešām atrados spraigā cīņā. Garām gāja atkal resnais ferdelis ēdot snikeru un smīnēja. Ieskatoties viņa sejā varēja izlasīt, „Kas i ko, dirst gribas?” Man bija bail iedomāties, kas notiks, ja atslābināšos. Es sajutos kā vareni sakratīta šampanieša pudele, kurai tūlīt korķis sprāgs vaļā. Par laimi pirmais spiediena vilnis bija mokoši pārciests un es atsāku skriet. Kilometru no mājām sākās otrais vilnis, likās tas nebūs iespējami paspēt laicīgi mājās, tāpat kā noskriet Useinu Boltu, bet es nepadevos, skrēju cik vien dukas bija. Pēdējos metrus bez spēka skrēju galīgi stīvs, sasprindzis. Ieskrienot mājās, pa taisno metos uz tualeti, sēžoties, kamēr dirsa vēl nav uz poda sāku jau atvieglināties. Es apsēdos un smagi smaidot nopūtos, es izjutu īstu laimes sajūtu, tāpat kā iegūt olimpisko zeltu maratonā. Paskatījos pa kreisi „Bļēg, tualetes papīrs tak nav.”
