Kad mācījos 6. klasē, vecāki mani pierunāja doties uz kristīgo nometni. Nezināju nevienu citu, kas tur brauks, bet es piekritu, kad man pastāstīja, ka starp Jēzus slavināšanu būs arī visādas interesantas aktivitātes. Braucām sešas stundas lielā, baltā busiņā. Protams, visi no somām izvilka savus mūzikas diskus un sāka mainīties ar tiem. BĀC, man līdzi bija tikai divi – Britnija Spīrsa un Everclear. Daži centās ar mani runāt par mūziku, bet man nebija ne jausmas par tā grupām, kuras visi pielūdza. Es vienkārši gribēju klausīties savu Britniju. Dabiski, ka samuldēju, ka manos krājumos ir grāvēji no slepenām supergrupām, kas svešām ausīm nav jādzird.
Kad ieradāmies nometnē, es izlēmu sameklēt sev draugus, jo šie tirliņi man nepatika. Aizgāju līdz baseinam un iedraudzējos ar dažiem vecākiem pusaudžiem. Tur bija 3 meitenes, 2 čaļi un es. Viņi visi mācījās 8. Klasē, tāpēc bija ļoti kruti. Plus man tās meitenes likās sasodīti seksīgas. Izfunktierēju, ka šis būtu ideāls laiks, lai tiktu pie sava pirmā skūpsta. Izkāpām no baseina un devāmies pastaigāt pa nometni līdz visus sasauks uz lielo sapulci. Dzīvojamie namiņi bija sadalīti pa klasēm, tāpēc lielie solījās vēlāk piekāpt pēc manis.
Jutu, ka ir pienācis laiks saģērbties šiki. Piemērots brīdis uzvilkt jauno, balto T-kreklu. Protams, kopā ar stilīgajiem, gaiši zilajiem džinsu šortiem. Nez no kurienes prātā ienāca doma uzvilk baltas zeķes gandrīz līdz ceļiem... kā arī Doc Martens zābakus. Izskatījos pēc pasista amīšu mežcirtēja.
Izgāju no namiņa un jaunie draugi uz mani stulbi paskatījās, bet vienalga. Bija pienācis skūpstu laiks. Mēs sākām iet un viens no vecākajiem puišiem nopirdās un meitenes sāka smieties. BAM! Mēs taču ar draugu Trevisu mājās esam ļoti bieži praktizējuši pirdienu jokus. ‘’Esmu atradis ceļu uz savu pirmo skūpstu!’’ pie sevis nodomāju. Nopirdās arī otrs puisis un meitenes sāka smieties vēl trakāk. Lieliski. Ir pienākusi mana iespēja. Man tikai jāizspiež vistrakākais pirdiens manā mūžā un meitenes mani nāks skūpstit pa vienai vien. Es sāku raustīties, locīties un kacināt vēderu, cik vien spēju. Šķiet, ka staigāju kā tikko piedzimis telēns. Beidzot es to sajutu. Manī bija nogatavojies viens lielais. Tā vietā, lai nobezdētos turpat, es gribēju uztaisīt šovu. Paskrēju viņiem pa priekšu, noliecos ar pakaļu gaisā un izlaidu brīvībā sagatavoto atombumbu. Vaidieniņ, kas tas bija par šovu! Īsts sūdu šovs. Caurcaurēm caureja. Starp citu, gaišie džinsa šorti ir visai nepiedevīgi traipu ziņā. Visi redzēja, ka esmu apdirsies. Visi sūdi tecēja lejā pa kājām uz manām līdz ceļiem uzvilktajām baltajām zeķēm. Manī ieslēdzās saglabāšanās instinkts un es vienkārši skrēju, sperot gaisā sūdus, kā dubļos iestigusi automašīna. Tā kā nebiju bijis šai nometnē, es vienkārši skrēju līdz atradu tualeti. Novilku kreklu, zeķes, apavus, bet ne šortus. Es taču nevaru iet pa kristīgo nometni kails. Šajā brīdī es sāku domāt, ka varbūt neviens to neredzēja. Biju pārliecināts, ka esmu pietiekami ātrs skrējējs. Bieži vien mēdzu palaist bezdelīgu un skriet prom pirms smaka mani ‘’noķer’’. Kā izrādījās, ārā pie tualetes mani gaidīja ne tikai tie 5 cilvēki, kuru priekšā es labprātīgi apdirsos, bet vēl kādi 20 purni. Automātiski izskrēju ārā un bēgu uz savu namiņu, kamēr pārējie man sekoja, saukādami mani par sūdubiksi.
Pieskrēju pie savas gultas un ieraudzīju, ka visi mūzikas tirliņi rokas pa maniem diskiem un nesaprašanā skatās uz mani ‘’Kur ir tavi superslepenie diski?’’... Bet tad viņi ieraudzīja, ka esmu piedirsis bikses.
Tā nu man gāja. Pirmās četras stundas nedēļu ilgā nometnē. Es tiešām domāju, ka liels pirdiens atstās uz meitenēm labu iespaidu. Todien es pazaudēju savus mīļākos šortus un godu.
Starp citu, tā kā mobilie telefoni vēl nebija modē, tad nākamajā dienā nosūtīju vecākiem vēstuli, kurā uzrakstīju ‘’Man bija liels negadījums. Brauciet pakaļ.’’ Viņi neatbrauca.
