Sēžot ar čomiem alus bārā un cītīgi dzerot rūgto tērvetnieku es ar acīm šķielēju alus kausā un tīksminājos par pasakaino dziru. Padzēris vienu kārtīgu pirmo malku, man čoms uzdeva jautājumu: „Jāni, zini kāpēc alus ir tik garšīgs?” „Nu, nu”, es ieinteresēts atbildēju. „Tāpēc, ka Dievs mūs mīl”. „Pareizi!!”, es iesmejoties saskandināju ar viņu alus kausus.
Laikam ejot es malkojot alu vēroju pie pretējā galdiņa sēdošu cacu uzvedību un viņu kaitinošie smiekli man katru reizi lika pie sevis nomurkšķēt: „Bļeģ kuces!” Kastaņa krāsas nosauļota seja, kājas tik tievas, ka tās spētu šķelt molekulas, krūtis zirņu lielumā un dirsa. Dirsa vispār nav, kaut kāda izžuvusi cidonija tās vietās. „Mēs esam tak tik foršiņas”, atkal atskanēja no viņu galdiņa, kam sekoja kaitinoši smiekli. „Fuj bļeģ”, es iesaucos
Pēkšņi es pārstāju dzert aliņu. Alus kausu es satvēru cieši rokās un mans acu skatiens palicis dzelžains. Viens no maniem čomiem sāka stāstīt ČBK sestdienas vakara leģendu, mītu. Bija sajūta kā sēdēt tumšā pie ugunskura, kad stāsta spoku stāstu. Gaisā valdīja saspringums, man uz pieres izdīga sviedru lāses un es ar skaļu klunkšķi noriju siekalas. Leģenda vēstīja, ka sestdienas vakaros, Rīgas Četros Baltos Kreklos siro seksīgas milfas, kas medī jaunu puišus. Viņas ir kā pumas, kas noslēpušās nakts tumsā un vēro savu medījumu un kad medījums ir zaudējis savu modrību, tad nevilcinoties uzbrūk. „Ar viņām dejojot, viņas lieki nevilcinās un uzreiz slidina roku Tev aiz biksēm”, čoms nobeidza stāstīt mītu. Mēs ar lielu nopūtu atspiedāmies atpakaļ pret krēsla atzveltni. Paņēmu kausu un pielikdams pie lūpām ātri to iztukšoju. „Braucam uz Rīgas krekliem, es gribu lai puma uz mani palēkā!!”, es iesaucos nolikdams kausu uz galda. Ejot ārā no bāra garām cacu galdiņa pie kura viņas atkal kaitinoši smējās, es piegāju smejoties un sacīju: „Meitenīt, jūs izskatāties pa bālu, aizejiet uz solāriju vēl vairāk, lai iegūtu sūda brūnu krāsu uz sejas.” Tad gan viņas vairs nesmējās.
Mēs braucām milfot. Nekad nebiju bijis sestdienās uz ČBK, tāpēc nezināju, kas mani tur sagaida. Biju parasti pieradis pie draiskajām studentītēm, kas dažreiz aizdzērušās dejojot man pasaka: „Man rīt eksāmens”. Bet es biju gatavs izlikt sevi kā ēsmu, lai milfa man uzbrūk no slēpņa. Speciāli uzliku siksnai vienu caurumu atpakaļ, lai nav pa šauru un milfai viegli roku būtu aizbāzt.
ČBK bija pilns. Tur bija visāda gada gājuma cilvēki. Varēja manīt dažas studentītes, kas kā gazeles ganījās līdzās vecajiem bukiem. „Laiks milfot”, es iesaucos un izklīdām medījumu zonā. Šīs kārotās milfas grūti pamanīt, viņas uzrodas tikai tad, kad grib, lai tās pamana. Malā sēdēja vecas kurtizānes, kuras jau sen vairs nav pieprasītas. Jaunībā viņas tika mīlētas un dievinātas, bet skarbais laiks viņas ir nodrāzis līdz nepazīšanai. Kādreiz uzrodas, kāds piedzēries mīlnieks, bet kaisle kā jaunībā vairs nav tāds. Ejot garām, kurtizāne uz mani skatījās, kā tāds izsalcis tritons, bet es stalti pagāju garām. Gribējās pateikt: „Ko lupī? Tāpat nedabūsi”, bet tā kā esmu džentelmenis es neko neteicu.
Tika nodejotas vairākas dejas, bet kārotas milfas nekur nebija. Mazliet bija rūgtums sirdī un likās jau, ka mīts ir kārtējie meli. Jau bija ČBK izskaņa. Mēs ar čomiem nolēmām braukt mājās. Ceļā uz izeju es viņu pamanīju. Viņa malā stāvēja un maigi smīnēja. „Es vēl nodejošu vienu deju, pagaidiet mani ārā”, es piebildu un devos viņas virzienā.
Mēs sākām dejot. Es centos dejot savu labāko deju un gaidīju pumas uzbrukumu. Viņa aplika rokas man ap kaklu. Sajutu pumas nadziņus. Dejojot manas rokas pašas kā pa tādu slidkalniņu uzslīdēja viņai uz dibena. Jā, dibena, citkārt es būtu teici dirsa, bet šis bija dibens, dupsis, nevis kāda izžuvusi cidonija. Nobriedis, maigs, pilns kā tāds nogatavojies persiks, kurš tiecas, lai to noplūc. „Tev foršs dibens”, es ieminējos. „Es zinu”, viņa atcirta. Es gaidīju to momentu, kad viņa sāks bāzt rokas aiz biksēm. Es domās kā Švarcīts no filmas „Plēsoņa” gribēju kliegt: „Come on do it, do it now!!!”
Dejojām deju pēc dejas, bet vēl nebija līdusi pie manas šniceles. Ieraudzīju, ka čomi jau malā stāv un māj, ka jābrauc mājās. Pēkšņi pie nākamās dziesmas viņa uzsmaidīja un lēnām vienu roku slidināja lejā. „Ir, būs!!”, es priecīgs nodomāju. Tad sajutu, ka kāds mani parauj aiz rokas un velk prom. Pagriezos un tas bija viens no draugiem, kam apnika gaidīt. „Pietiek Tev dejot, metam prom”, viņš dusmīgi norūca. Pavērsu skatienu atpakaļ uz deju placi, bet skaistā milfa ar formīgo dibenu jau bija prom. „Bļeģ, lunis tu esi, viņa jau līda pie manas šniceles, bet tu iztraucēji!!”, es iesaucos un vēl reizi apskatoties uz deju plača gāju uz izeju. Šī leģenda netika pierādīta līdz galam, tāpēc esmu apņēmies milfot atkal un atdot sevi pumas nagos.
Tas ka smaids pazūd no sejas pēc šī teikuma ir jau pašaprotama lieta.
