Ir pagājis paprāvs laiks, kopš reizes, kad iesmērēju starp dibenu vaigiem nogulējušo divdesmit eiro banknoti RIMI kasierei Tatjanai. Pēc šī notikuma viņas pirksti noeikti smirdēje vēl ilgi pēc maniem sūdiem un mazais, kalsnais RIMI apsargs viņu pasūtīja dirst, kad sajuta, ka viņa ir vandījusies gar citu džeku tūpļiem kā tāda spaļu mātīte.
Pulkstenis bija bez divdesmit minūtēm desmit vakarā un tuvākais veikals, kur varēja paspēt nopirkt aliņu bija MAXIMA. Parasti neiepērkos MAXIMĀ, jo tā izskatās pēc netīras noliktavas, kur aiz stūra vienmēr gaida kāds prusaks, lai to paņemtu uz mājām. Bet šoreiz bija savādāk, jo alus ir galvenā prioritāte. Paņēmis alu, es izmetu riņķi pa veikalu, jo varbūt acīs iekritīs, kāds našķis vai uzkoda, ko piekost klāt aliņam. Es pēkšņi pie dārzeņu stenda pamanīju interesantu parādību. Tur stāvēja, kāda MAXIMAS kasiere un kārtoja plauktā gurķus, tad pēkšņi satvērusi lielāko no tiem ar smaidu noteica: „Šis būs īstais” un paskatoties uz visām pusēm, lai neviens neredz, to ieslidināja zem svārkiem. Es biju paslēpies aiz tualetes papīra ruļļiem. „Ak tu draiskā maita”, es smaidot noteicu. Viņa paslidināja gurķi vairākas reizes kā tāda lokomatīve kas traucas tunelī iekšā un ārā un tad nolika to atpakaļ. Piegāju klāt pie gurķu plaukta un tur tas stāvēja pilnībā slapjš ar sekeles sulu apvīts. Kāda večiņa arī piegāja pie plaukta un jau sniedzās pēc sekelainā gurķa un to jau satvēra ar pirkstu galiem, kad es pasteidzos un viņai to izrāvu dusmīgi noteikdams: „Tev to nevajadzēs, tava tuksneša oāze jau sen kā izžuvusi”. Es ejot prom tik pa ausu galam krievu mēlē sadzirdēju: „Pidars”!!
Piegāju pie kases kur sēdēja draiskā kasiere, kurai patika izvirtības ar gurķi. Noliku pie kases Tērvetes aliņu un slapjo gurķi. Viņa paskatījās uz mani pārsteigti un kārdinoši pasmaidīja. „Žubīte”, uz viņas vārda nozīmītes bija uzdrukāts un blakus viņas melnbaltā fotogrāfija, kura pēc izskatas bija paņemta no viņas sākumsskolas foto albūma. „Žubīte!! Kas tas bļeģ vēl pa putnu”, es nodomāju. Viņa bija sieviete labākajos gados, kurai laika robs bija iecirtis pamatīgu robu viņas sejā. Seja viņai bija mīlīga, bet lielāks akcents bija uz viņas slaucējas krūtīm, kurās skatiens apmaldījās kā tādā labirintā. Varēja redzēt, ka jaunībā viņa bijusi glītāka un novazājusies pa daudzu džeku gurķiem, bet šī visa MAXIMAS aura ir viņu nodrāzusi līdz nepazīšanai. Tagad viņa ir parasta sieviete, kas vēlas sirds siltumu un vientuļos darba vakaros paspēlēties ar kādu pārgatavojušos gurķi.
„Maisiņu gurķim vajag?”, viņa pajautāja. „Protams, izsargaties tak vajag”, es smaidot kā kazanova atbildēju. Viņa ielika gurķi maisiņā, bet pirms tam divreiz nošļūkājot ar plaukstu pa to uz augšu un uz leju. Liekas viņa gribēja ar tām darbībām man pateikt: „Izdrāz mani ar to uz kases”. Būtu es izšāvis četrus aliņus sazin , kas varētu notikt. Bet šoreiz es izgāju pa veikala durvīm un kad atskatījos, tad viņa aizraudītgi aplaizīja savus pirkstus. „Ehhh...mana Žubīte”.
Nākamajā dienā es atkal biju klāt, bet šoreiz es viņu pamanīju pie pannām. Žubīte bija aičivinājusi līdz pannu nodalījumam, paņēmusi tefall pannu ar vislielāko rokturi un sākusi dricelēties.”Viņa ir kā šujmašīna”, es ar ieplestu muti iesaucos. Man pat čipšu paka rokā to redzot no saspringuma atsprāga vaļā. Panna bija ar eļļai līdzīgu suslu pietecējusi, atlika tik sākt cept tajā olas. Protams, man pannu nevajadzēja, bet es to tāpat paņēmu. Pie kases Žubīte it kā nejauši aplējās ar savu suslu no pannas, kas ielija starp krūtīm. „Vai, rekā sanāca, būtu vēl tikai kāds, kas to visu uzlai...uj, saslaucītu.”, viņa neveikli ieminējās. Es jau tulīt gribēju izspļaut: „Uzlaizi pati kuce, neesmu tev nekāds apkopējs”, kad piesteidzās ūsainais MAXIMAS apsargas un ar puņķainu kabatas lakatiņu uzslaicīja viņai no krūtīm suslu. Es samaksāju pa precēm un aizgāju.
Tas turpinājās katru dienu, kad es iegriezos MAXIMĀ. Šad tad Žubīte atradās, pie desu nodalījuma rokās ar doktordesu, šad tad atkal pie dārzeņu plauktiem ar burkāniem, bet vienreiz es izbrīnijos, ka viņa visu to pašu var paveikt ar kabaci. „Man liekas, ka kentaurs viņu mierīgi varētu drāzt”, es iesaucos. Man arī nomāca domas, ka tas viss ir MAXIMAS mārketinga triks, lai tik piesaistītu cilvekus pirkt tādus produktus, kas reāli viņiem nafig nav vajadzīgi un Žubīte ir tik kāda nolīgta lēta palaistuve. Visas šīs gastronomiskās izvirtības uzdzina man radošumu un es pat biju pārveidojis LĪVU dziemsu „Zīlīte” un pie sevis dungoju:
Skrien žubīte gar gurķa stendu,
Tā mana sekele man šķiet;
Bez desas starp kājām tai tik grūti!
Pie daikta tā grib skriet
Bija vakars, kad biju iešāvis piecus aliņus un devos uz MAXIMU. „Kur bļe tā Žube nolīdusi”, es iesaucos. Staigāju pa veikalu, kad pamanīju viņu kopā ar ūsaino apsargu pie virtuļu plaukta. Apsargs bija uzstūķējis virtuļus uz sava steka un ar ūsām smaidot sacīja: „Grāb tik ciet kārumniece”. Un žubīte metās klāt kā izsalkusi žurka pie siera. Apsargs atkal bija uzvarējis, es vārījos dusmās. Satvēru pirmo, kas bija pa rokai, tas bija ananāsu šķēlīšu konservs. Biju to iežmiedzis cieši rokā. Atveizējos un metu apsargam pa ūsaino ģīmi, bet metiens izslīdēja un tieši trāpīja žūbītei pa pakausi, kā rezultātā viņa parubījās. Viņai nostrādāja sakodiena refleks un žoklis aizcirtās ciet. Apsargs tik smalkā balsī spēja izdvest: „Mana šņicele”. „Atriebība ir salda”, es jau atkal noteicu, atkorķējot nopirkto aliņu. Man domās pazibēja MAXIMAS reklāma ar tekstu: „Mēs cenšamies. Lai nekā netrūktu”. „Bet apsargam visticamāk tagad trūkst šņicele”.
MobyDick šajā žanrā nepārspēt. 
ko tu lieto? varbūt uzcienāsi visus , lai pasaule nedaudz krāsaināka 
