local-stats-pixel fb-conv-api

Kad ej pastaigāties ar suņiem, negaidot vari kļūt par līgavaini!2

Kādā jaukā dienā devos pastaigāties ar savu suņuku. Biju tiko pēc darba, tapēc diezgan ātri saguru un abi divi nosēdamies uz soliņa autobusu pieturā. Suņuks sēdēja un kā jau suņuks luncināja asti un elsoja, kamēr es vēroju, kas notiek apkārt. Kā jau pilsētas nomalē nekas nenotika līdz, garām gāja satriecoša blondīne. Kājas garas, dupsis formīgs, krūtis labi izcēlās caur iespīlēto vasaras kleitiņu, kura tā bija uzvilkusi. Acis aizsedza lielās, mušveida saulenes un uz galvas salmuplatmale. Meitene gluži tāpat kā es staigājās ar sunīti, acīmredzot kucīti, jo viņas suņukam bantīte uz galvas. Es jau tā kā domāju, ka laiks čapot tālak, bet blondīne apsēdās man blakus uz soliņa. Es paskatījos uz savu suni – viņa seja bija pieversta blondīnes kucītei. Nu, ko tad es sunim laupīšu iespēju paostīties ( ja, protams, blondīne nesaks pret to iebilst) un pats izbaudīšu skaistas meitenes kompāniju. Abi suņuki, katrs savas saitītes galā dīdījās, blondīne izvilka telefonu. Sārtais Iphone. Nu, jā. Meitene ar lētiem krāmiem neķēpājas. Saku domāt, varbūt uzrunāt, zin kā suņuki var kalpot kā labs sarunas temata sākums. Diemžēl, viņa sāka kaut kam zvanīt. Dzirdu otrā klausules pusē atskan sievietes balss. Blondīne dzirdrā balstiņā, krieviski sāk stastīt, ka viņai šodien nospīdējusi nereāla laime. Es sāku spicēt ausis. Sieviete otrā klausules galā, acīmredzami, arī ieintriģēta, par tādiem izteikumiem jautāja, kas tad tik labs noticis. Un blondīne pasaka, ka viņai šķiet, ka viņa atradusi līgavani, vienkārši staigājoties ar suni. Manas acis pavērās platas kā zupas šķīvji. Viņa noteikti domā mani. Nē nu, es, protams, esmu simpātisks un foršs džeks, bet, ka tāda žubīte mani uztver par līgavaini, turklāt, pat neiepazīstoties, es esmu pārspējis jebkuru. Sāku, jau domāt, tekstus ar, kuriem noskaidrot, kā tad viņai tik ļoti iepatikos, kad viņa turpināja sarunu pa telefonu ar vārdiem:” viņš būs tik perfekts līgavainis mūsu Sašiņai. Tā pati šķirnīte un tāds jaukums. Cerams viņa saimnieks piekritīs, būs mums kucēntiņi. Vienu atdosim tev, vienu atstāsim, lai Sašiņai ir par ko rūpēties un pārējos pārdosim. Es tik baidos, ka saimnieks nepiekritīs. Viņs izskatās tāds īgns un iedomīgs. Es sēžu viņam blakus jau, kādu laiku un pat nepamēģina parunāt ar mani. Viņs pat nereaģē uz manu smuko kleitiņu.” Pārējo sarunu es vairs pat nedzirdeju, jo ieslēdzos sevī. Protams, ka atļaušu savam sunim to prieku. Paskatoties uz abiem suņiem, bija brīnums, ka viņi to lietu nav nodarījuši jau tagad, nemaz neprasot nekādas atļaujas. Bet nu, bļin. Man atlika iziet pastaigāties un mans suns kļuva par līgavaini, kamēr es dabonu tikai pasapņot. nepateicība, pasaules alga.

102 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion  labs stāstiņš emotion ;D

1 0 atbildēt
👍🏻
0 0 atbildēt