Sēžot uz poda un kārtējo reizi spiežot ārā brūno nezvēru, es paskatījos uz tualetes durvīm, kuras rotāja liels Keitas Aptones plakāts. Viņa kārdinoši skatījās uz mani, piesedzot ar rokām savas kailās krūtis. Es pasmaidīju un iesaucos: „Brīvību Vilijam” un brūnais nezvērs izsprāga ārā kā tāds lielgabala šāviņš. Šķiet, ka šis plakāts ir tik labs, ka tas vienmēr palīdz, lai ātrāk noiet, abējādi.
Nolaižot podā ūdeni un jau ejot ārā, es vēlreiz apskatījos uz šo skaisto plakātu un aizdomājos. Mani pēkšņi nomocīja dziļa doma, kas mani nelika mierā kā tāda blusa, kas apenēs ielīdusi un izdara kodienu pēc kodiena. „Vai šāds skaistums ari dirš tik nekulturāli kā es? ” , klusām nomurmināju. Tik tiešām vai skaistās meitenes ar dirš izdvešot necilvēcīgas skaņas vai sūds iznāk kopā ar šķidru pirdienu, kura skaņa ir nepatīkama ausīm, liekot aizdomāties, kaut neviens to nebūtu dzirdējis, vai ari viņas slaukot dirsu iesaucas: „bļeģ, atkal nosmērēju pirkstus ar sūdiem”, un vienmērīgi sākot tos slaucīt pret sienu. Bet varbūt viss notiek tieši otrādi Tāds skaistums dirš bez skaņas, izdalot margrietiņu smaržu. Un ja kāds pirdiens izsprūk, tad tā ir simfonija citu ausīm. Sūdi noteikt ir rozā un pūkaini, kurus gribētu sev piekļaut klāt kā tādu plīša lācīti. Bērni pie tualetes durvīm stāvētu rindā ar saldējuma vafelītēm rokās un tās tiktu piepildītas ar šo brīnumu un tad atskanētu bērnu saucieni: „Lūdzu, izdirs vēl vienu!!”
Samaksājot divdesmit santīmus, es devos pa gaiteni uz autoostas vīriešu tualeti. Spaidot mobilo es pacēlu acis un redzēju priekšā skaistu drostaliņu, kuras dibens grozījās. Viņa iegāja sieviešu tualetē, bet es paspēris dažus soļus tālāk apstājos. Man ienāca prātā ideja, man bija jādzird, kā viņa dirš. Man bija jārīkojas ātri. Es iegāju sieviešu tualetē un palūkojos, kurā kabīnītē viņa ieiet. Nemanīts es ielīdu blakus kabīnītē, tā lai viņa nedzird, ka kāds atrodas viņai blakus un var justies brīva. Gandrīz ar roku iegrābos Leonardo da Vinči mākslas darbā, uz sienas ar sūdiem bija uzzīmēts velniņš. Sākumā dzirdēju dīdīšanos un bikšu vilkšanu nost. Iestājās klusums, man palika neērti. Gribēju jau lavīties ārā, kad sāku dzirdēt spiešanu ievelkot gaisu. „Viņa tur dzemdē vai ko?”, nodomāju. Tāda sajūta it kā viņai būtu aizcietējums un tas sūds būtu ķirbja lielumā. Pēkšni atskanēja pirdiens, kas ilga desmit sekundes un liels klunkšķis sūdam iekrītot ūdenī. Viss vēl bija tik priekšā. Sākās šķidrie pirdieni, kas lika skunksa smakai nobālēt. Es aizspiedis degunu sarāvies sēdēju uz poda. Tā nebija nekāda simfonija, tas bija smagais metāls, viņas izpildījumā. Viņa sāka plēst tualetes papīru no ruļļa. Es pēkšņi iesaucos: „Ev!!” Iestājās klusums un es turpināju: „Tu esi ļoti skaista, bet sasodīts, Tu esi vēl lielāka dirsēja nekā tavs skaistums” . Tagad es beidzot zinu, kā dirš skaistas meitenes.
Mani bērnībā arī ļoti nodarbināja šis jautājums. Man bija laikam kādi trīs vai četri gadi kad nošokēju mammu tramvajā un visus pasažierus ar jautājumu: - ''Mammu, bet vai miliči arī kakā un čurā'' ?
