Sveiki visiem! Es ar savu komandu piedalamies spēlē "Titānu čīņas" un šī ir mana pirmā reize, ka es piedalos kāda spoku konkursā. Tā kā šodien ārā ir tāds nejauks laiks, tad izdomāju uzcept savu rakstu. Mana raksta tēma ir "Vēsture". Es gan nerakstīšu par seno Ēğipti vai vēl sazin ko, tāpēc izdomāju kaut ko interesantāku. Es reāli ceru, ka jūs šo te nekur citur nebusiet lasījuši. Nu, tad aiziet. ENJOY! 
P.S. Es šajā rakstā ieguldīju lielu laiku, jo daudz bija jātulko. Zinu, varbūt neesmu visu pareizi iztulkojis, bet es ceru, ka jūs sapratīsiet. Liels paldies par to, ka novērtējiet rakstu.
Modernie ieroči kļūst sarežģītāki ar katru dienu — mēs mēdzām izmantot zobenus un šķēpus, bet tagad mēs izmantojam bezpilota lidmašīnas, robotus, kodolieročus, dažādus automātus u.t.t.
Tāpēc, ja tu domā, ka visi nāvējošākie ieroči ir izveidoti pēdējos 100 gados, šeit būs daži no antīkās pasaules. Es domāju, ka jūs atradīsiet kaut cik pazīstamus ieročus, kuri var būt vecāki nekā tu domā. 
Modernie kara ieroči, kuri ir vecāki, nekā tu domā24
1097
7
Mīnas! Tā ir sprāgstoša lietiņa, kuru ieliek zemē un to izmanto visos konfliktos t.i. karos and shit... Mongoļu iebrukuma laikā Ķīnā 13. gadsimtā, Ķīniešu izgudrotāji nāca klajā ar “Underground Sky Soaring Thunder”, mīna ir tik biedējoši nosaukta, ka pietiktu, lai pretinieku armija atkāptos no tās zonas, kur atrodas mīnas, jo neviens taču negrib uziet gaisā. 
Šaujampulvera mīnas tika apraktas zem zemes un pa virsu sasprauda šķēpus, pīķus un karogus, tā kā ēsmu. Kad ienaidnieki paķēra ieročus, viņi paši to nezinot uzsāka lēnu degošu ķīmisko vielu maisījumu, kas apgāzās un aizdegās, drošinātāji tika norauti, izraisot postošu eksploziju.
Šaujampulvera mīnas tika apraktas zem zemes un pa virsu sasprauda šķēpus, pīķus un karogus, tā kā ēsmu. Kad ienaidnieki paķēra ieročus, viņi paši to nezinot uzsāka lēnu degošu ķīmisko vielu maisījumu, kas apgāzās un aizdegās, drošinātāji tika norauti, izraisot postošu eksploziju.
Jūras spēku mīna! Karalienei Elizabetei I bija iespēja uzspridzināt kuģus, kad viņa saņēma plānus par kuğu mīnu no Ralfa Rabbarda 16. gadsimtā. Ķīnas militārajā rokasgrāmatā “Submarine Dragon King" ir detalizēti aprakstīts. Šaujampūlvera mīna tika nodrošināta ar drošinātāju un atradās piepūstā vērśa urīnpūslī, kas savukārt atradās kazas zarnā, lai tā paliktu sausa. Naktī, karavīram vajadzēja aizdedzināt vīraka kociņu kurš atrodas iekšā zarnās, un jāieliek mīnu peldēt pa straumi uz ienaidnieka kuģiem. Ja viss tika precīzi aprēķināts un izdarīts, un ienaidnieks nepamanīja peldošo kaudzi ar dzīvnieku iekšām, kura peld aizdomīgi viņu virzienā, vīraka deglis dega dega, un izraisīja sprādzienu, līdz pat kuğa korpusam.
Rokas ierocis! Pēc zemes un jūras mīnām, tas nebija nekāds brīnums, ka ķīnieši bija starp pirmajiem, kuri izmantoja šaujampulveri spridzināšanas iespējām. Desmitajā gadsimtā rokas lielgabali šāva šrapneli uz ienaidniekiem, to izšava no garas bronzas vai dzelzs caurules, kas ir pietiekami maza, lai to varētu noturēt rokās karavīrs. Šis ierocis vairāk attiecas uz lauka artilērijas vienību.
Indes gāze! Piektajā gadsimtā p.m.ē. starp karu, kurā cīnījās Atēnas pret Spartu. Spartieši bija pirmie, kuri izmantoja šo gāzi, kad aplenca pilsētu ar nosaukumu Plataea. Viņi apsmērēja kokus ar indīgo sēraino šķidrumu un tos aizdedzināja, lai mēğinatu panākt to, ka indīgie dūmi tiek iekšā pilsēta un pilsētas aizsargi aizrītos ar indes dūmiem, līdz ar to pilsētas aizsargus piespiestu bēgt no pilsētas.
Rokas granāta! Granātas ir postošs kara ierocis, bet nav modernu jēdzienu. Dažas no pirmajām rokas granātām tika izgatavotas aptuveni astotajā gadsimtā, Bizantijā, un granātu izgatavoja no keramikas, māla vai stikla, un piepildīja to ar viegli uzliesmojošām vielām, kā piemēram ar slaveno grieķu uguni. Lai izmantotu šīs rokas aizdedzināšanas bumbas — sākumā jāaizdedzina detonatoru, tad jāmet un fiksi aiz kaut kā jānoslēpjas, kamēr jūsu ienaidnieki kliedz un eksplodē. Šī koncepcija ir atbalsojusies ar islāma inženieri Tuvajos Austrumos. Trīspadsmitajā gadsimtā sāka veidot smagās rokas granātu olas, kuras tika ražotas no māla, darbnīcās, Sīrijā.
Stopi! Pirms šaujampūlvera un lodēm tuvākais ierocis bija stops, kurš izšāva bultu. Vienīgais šī ieroča mīnuss ir tāds, ka tas var izšaut vienu bultu vienā šaušanas reizē, bet var nogalināt cilvēku no attāluma. Divpadsmitajā gadsimtā Ķīnieši izgudroja tādu stopu ar kuru var izšaut katru sekundi vienu bultu, un to var vērst jebkurā virzienā.
Torpēda! Pirmo pašejošo torpēdu izgudroja Rogers Vaitheds (Roger Whitehead) 1866. gadā. Vēlāk tika izvedots uzlabots modelis un to izdarīja Johannes Luppis, Austrijā. Viņš izdomāja to, ka to var iedarbināt ar saspiesta gaisa sistēmu. Agrākais torpēdas piemērs nāk no 13.gs. Tā bija musinoša torpēda, ko darbina ar šaujampulvera raķetēm un tās izšauj virs ūdens uz ienaidnieka kuģa korpusu.
Ugunsmetējs! Astotajā gadsimtā, Bizantijas impērija radīja roku sūkņa šļūteni, kas izmanto grieķu uguni - ļoti viegli uzliesmojošu šķidrumu. Ugunsmetējus visefektīvāk izmantoja jūras kaujās, bet varēja arī izmantot kā uzbrukuma ieroci vai aizsardzības ieroci. Tomēr saskaņā ar Tukidīdu, grieķi bija pirmie, kuri šo ieroci izmantoja Peloponēsas karā. Viņi metāla caurulē ielika piķi, sēru, ligroīnu, ogles un pūta liesmu maisījumu uz pilsētas koka aizsardzības sienām, cenšoties tās nodedzināt.
