Izvēles brīvība aizskar gandrīz vai visus svarīgākos jautājumus. Moralitāte, likumdošana, attiecības, reliģija un citi mūsu dzīves aspekti paši cilvēciskākie aspekti, balstās uz pieņēmumu, ka mēs visi esam autonomas personības, kas spēj pieņemt lēmumus patstāvīgi un uzņemties pilnu atbildību par tiem. Tomēr tā ir ilūzija.
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, Bendžamins Libets no Kalifornijas Universitātes Psiholoģijas fakultātes, izstrādāja eksperimentu, kura subjektiem pie galvas tika piestiprināti elektrodi, kas reģistrē aktivitāti smadzenēs. Subjekti tika nosēdināti pie galda ar sarkanu pogu, kas tiem bija jānospiež pašu izvēlētā mirklī. Izrādījās, ka, vērojot smadzeņu aktivitātes rādījumus, Libets spēja paredzēt precīzu brīdi, kad subjekti spiedīs pogu, vēl pussekundi pirms viņi paši apzinās, ka ir nolēmuši to darīt. Lai arī cik ilgi subjekti nesēdētu pie galda, apsverot pogas spiešanu, Libets zināja, ka tie ir izdarījuši izvēli, pussekundi agrāk par viņiem pašiem. Mūsdienās šis eksperiments ir pilnveidots, ļaujot subjektiem izvēlēties starp vairākām darbībām un reģistrējot smadzeņu aktivitāti ar magnētisko rezonansi, palielinot laika intervālu no pussekundes līdz 5 sekundēm.
Ja mūsu rīcību ir iespējams paredzēt, pirms esam pieņēmušu apzinātu izvēli rīkoties, tas mudina domāt, ka šī izvēle tika pieņemta retroaktīvi. Tādā gadījumā, doma, kuru uzskatām par brīvu izvēli, ir ilūzija, kas piesedz sarežģīto smadzeņu ķīmijas reakciju virkni, kas patiesībā ir atbildīga par mūsu rīcību.
Neirologs un publicists Sems Heriss savā grāmatā Izvēles Brīvība, piedāvā piedalīties domu eksperimentā. Heriss aicina prātā brīvi izvēlēties, kādu pasaules pilsētu. Ir skaidrs, izvēlēties ir iespējams tikai starp tām pilsētām, kuras ir zināmas. Ja nekad iepriekš neesi dzirdējis par Manao - trešo lielāko Filipīnu pilsētu, tad loģiski - Manao nav iekļauta brīvo izvēļu lokā. Vairums šī eksperimenta dalībnieku subjektīvā pieredze ir aptuveni šāda: prātā uzpeld vairāki pilsētu nosaukumi, piemēram, Londona, Parīze un Ņujorka, izvēloties vienu no tām. Bet kā ar tām pilsētām, kuras vienkārši neienāca prātā pirms izvēles izdarīšanas? Ja domājot, kuru pasaules pilsētu izvēlēties, Berlīnes nosaukums nenāca prātā, tad tava izvēle izvēlēties Berlīni bija tikpat brīva, kā iepriekš nedzirdēto Manao. Arī starp tām pilsētām, kas uzpeldēja prātā, nevaram izvēlēties brīvi. To, kurām domām un impulsiem pakļaujamies, nosaka neiroloģiski procesi mūsu smadzenēs.
Saīsinātās raksta versijas beigas. Pilno versiju lasi JRblogā. Saite pie izmantotajiem avotiem ↓↓↓
Interesanta doma par to, ka neienāca prātā tā pilsēta. Tomēr, dažādi izglītotiem cilvēkiem ienāk prātā dažāda daudzuma pilsētas 
Tas nozīmē, ka varam attīstīties uz to, lai mūsu izvēles būtu "brīvākas" kā citiem.
Tie testi tikai norāda ka tas ko mēs saucam par apziņu ir mazliet citādāka lieta.. jo šjā gadijumā ir rabdom izvēle, un apziņa nemaz nav īsti vajadzīga- jo tas neko nedos.. Smadzenes vienmēr cenšās taupīt resursus un iet vieglāko ceļu - randoma izvēlei nevajag apziņu - un tā saņem informāciju kā jau apstrādātu faktu.. Ja no izvēles būtu kautkas atkarīgs, tad rezultāts būtu cits.. Cilvēks taču ejot nedomā kādus kāju muskuļus nodarbināt, bet vienkārši iedod apziņa iedod vispārējo komandu iet, un tālāk jau apakšsitēmas izdara visu pārējo, lieki nenoslogojot apziņu, kas tajā laika var darboties citās jomās. Tas pats ar random izvēli, protams ka netiek īpaši domāts par to, jo nekāda jauna informācija nav jāpstrādā. Pat ja būtu jaizvēlās pilsēta kas sākās ar noteiktu burtu - tad vienkārši smadzenes automātiski atlasītu pilsētas ar noteiktiem kritērijiem- un pirmo kas atbilstu noteiktajam kritērijam arī izsniegtu..
To var salīdzināt ar datorsistēmu - teiksim spokkus- veicot kādu klikšķi sistēma atdot pieprasīto informāciju, kas jau savā ziņā ir apstrādāta - apziņa nav nepieciešama. Pretstātā ir jauna raksta pievienošnai, sistēma to paveikt nevar - pieslēdzam apziņu, šajā gadijumā cilvēku.. Tas manuprāt arī visu izskaidro, un nav jāmeklē nekāda mistika..
Nu, spriežot pēc šī eksperimenta apraksta, zinātnieki ir nonākuši pie secinājuma, ka lai būtu ola, ir nepieciešama vista, kas izdēj olu. Gaidam nākamo eksperimentu - Runkuļa loģiskā domāšana. 
Modernās zinātnes virzība mani izbrīna. Tiek veikti relatīvi nekam nederīgi eksperimenti, lai noskaidrotu kaut ko pašsaprotamu. Loģiski, ka cilvēka darbības nosaka smadzeņu aktivitāte, un smadzeņu aktivitāte ir impulss, un zinātnieki ir novērojuši, ka smadzenes nosūta impulsu kādai citai atbildīgajai daļai par darbības veikšanu, pirms darbība tiek veikta. Jebkura cilvēka darbība ir smadzeņu impulss, Jesus. Tā, it kā bioloģijas stundās visi tikai rēca par cilvēka dzimumlocekļa attēlu, nevis kaut ko mācijās. 
Ja padomā cik daudzi no musm strādā darbu, kuru paši ir izvēlējušies, nevis tpc, ka bija iespēja tur strādāt vai vienkārši cita darba nav apkārt, vai vienkārši spiesti tāpēc, ka ir jāizdzīvo. Cik daudzi no mums var būt pārliecināti, ka viņi tieši ir izvēlējušies rīkoties konkrētajā situācijā, nevis emociju iespaidā vai ka citu variantu nebija.
Kautkā sviestaini izklāstīta tā "loģika"... Pēc teiktā sanāk, ka nevis NAV brīvas izvēles, bet tā izvēle jau ir notikusi smadzenēs daudz ātrāk, kā apziņa izdara darbību... Un viss...
nnez manuprāt no tā ko cilvēki patiešām sauc kā izvēles brīvību, jēga ir tikai tad, kad tu vari paredzēt kaut ko vairāk par "momentu pirms nospiež pogu", teiksim 10 gadus uz priekšu. parak daudz neizskaitļojamu faktoru, bet nu liktenis eksistē, tikai to mums nebūtu iespējams uzzināt no random atgadījumiem un complex izvēlēm, ja nu vienīgi personas iezīmes un minējumus. cits jautājums ir vai cilvēki tic ka viņi ir atbildīgi par savām izvēlēm vai sāk vainot to ka ir tādi tāpēc ka tādi ir izauguši (novirzīšana vainu prom no sava es)
Ja tas profesors savos eksperimentos parādītu, kā viņš liek dalībniekiem pieņemt kaut kādu vienu konkrētu izvēli, tad varētu runāt, ka izvēles brīvība ir ilūzija, bet šeit fiksēta tiek tikai smadzeņu aktivitāte, kas manuprat ir dabiska parādība lēmuma pieņamšanas brīdī, un apgalvots, ka viss ir ilūzija. Kaut kā bezsakarīgi tas liekas.
aa nee runa vispar ir par to vai briivaa griba ir apziņas apmāns, right
? Diez vai.
Liberālā izvēles brīvība paredz, ka mēs esam absolūti savu izvēļu pavēlnieki. Tātad, ja mēs varēu atgriezt visumu precīzi tādā stāvoklī, kādā tas bija pirms izvēles izdarīšanas, būtu iespējams rīkoties savādāk. Nezinu, vai tā ir arī Tava izvēles brīvības defenīcija, bet tā uzskata vairums cilvēku.
Pārlasīju Tavu pirmspēdējo komentāru: Kāda starpība, vai es izlemju iedzert vermutu tāpēc, ka dotajā brīdī domāju ko varētu iedzer, vai tāpēc, ka pilnīgi nejauši, smadzeņu darbības impulsi man atmiņā uzjundīja attiecīgo garšu?
Starpības nav. Abos gadījumos, vermutu izdomāji iedzert neiroloģisku impulsu vadīts, kurus Tu nekontrolē.
nostpiest pogu, tad: - Kas ir šīs komandas devējs?
- Kādēļ šīs izvēles devējs nevar dot atšķirīgas komandas identuskos visumos?
