Man patīk pastaigas dienas gaišajā laikā. Tīrais sniegs un spožie saules stari aicināt aicina. Izeju pastaigā gan tad, kad daži grādi mīnusos, gan tad, kad vaigos iekniebj kāds neredzams kniebējs. Fotoaparāts vienmēr līdzi, jo kādu vārnu taču sastapšu.
Lielais sniegs Rīgā sasniga naktī no 15. uz 16. janvārī. Labi atceros to agro rītu, kad sētnieki vēl nebija darbu uzsākuši un dabūju brist uz 17. trolejbusa pieturu pa dziļu baltu sniegu. Pieturvietās sniegs nebija vēl dienā tīrīts un no ielas sašķūrētais sniegs bija kā milzu kalns, kam jāpārrāpjas, lai iekļūtu trolejbusā. Šodien jau sestdiena un visi lielie sniegi no ietvēm un braucamajām daļām novākti. Eju garām mūsu miskastēm, kur blakus pie koka samestas guļ svētku eglītes.
Pie mums eglītes atkritumu konteineros jau sen vairs nemet, bet met turpat blakus kopā ar nederīgām mēbelēm. Kad un kas tās aizvāc, par to agrāk nedomāju.
Ar šo gadu jauna kārtība -par to vēsta paziņojums manā kāpņu telpā. Pagaidām nav zināms kad speciālo eglīšu transportu pasūtīs un kā to apmaksās (man dzīvās eglītes šogad nebija).
Caur žogu redzams bērnudārza pagalms ar sniega kauju paliekām. Te iepriekšējās 3 darba dienas bija dzīva rosība, jo laika apstākļi bija ideāli ziemas priekiem.
Kā jau minēju - no ietvēm un braucamajām daļām sniegs savākts guļ kaudzēs. Tas pie mums kā visās Rīgas nomalēs gulēs tik ilgi, kamēr kļus netīrs un izkusīs.
Raunas iela.
Pamanu pirmās vārnas.
Sestdienā ir tāds klusums, ka vārnas sagaida kātru reto gājēju un pavada to. Arī mani jau viena pamanījusi un nāk no ielas pretējās puses.
Stāv ietves malā un vēro manu tuvošanos.
Jau iepriekš zinu, ka viņām nepatīk fotoaparāts, tiklīdz to paceļu, tā pamūk tālāk.
