Tik daudzas reizes sastopies ar lietām, kad kāds tevi aicina smieties un smaidīt, bet tev šis fakts šķiet vairāk skumīgs nekā priecīgs. Visvairāk cilvēki smejas par otra neveiksmēm, mans mūžīgais jautājums - kāpēc tas ir tā.
Ik uz soļa saskaramies ar savas rīcības dīvainībām. Un kā lai mūsu bērni izaug bez tām? Nepārtaukti viņiem aizrādām, lai mantiņas noliek vietā, nelauž, neplēš, neņem vecāku telefonu... Tiklīdz bērns smagāk saslimst, domājam, lai ņem, sit, plēš, bet lai ir tikai vesels!
Atkal dažas bildītes ar notikumiem, par kurām jāizlemj pašiem - vai tās skumjas, priecīgas vai smieklīgas. Galīgas receptes nav.
