Piedāvāju jums šogad pirmo, bet pavisam jau deviņpadsmito jūsu iemīlotās rakstu sērijas daļu, kurā varēsiet saņemt atbildes uz interesantiem ar vēsturi saistītiem jautājumiem. Netaisos apstāties un arī šogad turpināšu jūs priecēt ar jaunām daļām visa gada garumā 
Ar ko Rīgas vēsturē slavena Sv. Margrietas diena? Svētās Margrietas (Margaritas) diena viduslaikos tika atzīmēta 20. jūlijā. Viņa bija pietiekami populāra svētā, lai gan vēsturiskas liecības par viņas dzīvi nav saglabājušās. Margrietas hagiogrāfiskajā dzīvesstāstā viņas izcelsmi saista ar 3. gadsimta beigu Mazāziju. Margrieta agri pievērsusies kristietībai, bet, atsakoties kļūt par kāda romiešu karavīra mīļāko, tikusi mocīta un sodīta ar nāvi. Saskaņā ar leģendu sieviete gājusi bojā mocekles nāvē Romas imperatora Diokletiāna īstenoto kristiešu vajāšanu laikā 303. -305. gadā. Rīgas vēsturē Sv. Margrietas diena saistīta ar krusta karu laikmeta cīņām - 1210. gada kuršu uzbrukumu pilsētai, kas bija pirmā nozīmīgā nesen dibinātās pilsētas aizsardzības pārbaude. Indriķa hronikā minēts, ka šajā gadā kurši bija plānojuši plašu starptautisku karagājienu pret Rīgu, kurā kopā ar viņiem uzbrukumā piedalītos arī lībieši, igauņi, lietuvieši, zemgaļi un krievi. Tomēr sabiedrotie dažādu iemeslu dēļ neieradās, tāpēc kurši sāka uzbrukumu vieni, iebraucot ar savām laivām Daugavā. Viņu skaits esot bijis tik liels, ka "rītam austot, visa jūra šķita kā noklāta ar tumšu mākoni", rakstīja hronists. Rīdziniekiem kopā ar peregrīniem (krustnešiem) un jaunkristītajiem latgaļiem un lībiešiem izdevās atvairīt kuršu uzbrukumu, un "pilsēta, šoreiz ar Dieva žēlastību izglābta no pagāniem, pateicās Dievam un nolēma turpmāk svinēt Svētās Margrietas dienu, kurā Rīga tikusi atbrīvota no aplenkuma".
Kā radās ideja par Panamas kanāla būvi? Teju 400 kuģi, kas no Eiropas ceļoja rietumu virzienā un devās uz Dienvidaustrumāziju, bija spiesti apbraukt Dienvidameriku caur Magelāna šaurumu vai arī garām bīstamajam Hornas ragam. Šāds ceļojums bija ļoti riskants - dzīvību zaudēja daudzi jūrnieki, un gāja bojā ne mazums kuģu. Laikapstākļu dēļ brauciens apkārt Dienvidamerikai varēja aizkavēties par vairākiem mēnešiem. Tādēļ dzima ideja par kanāla būvi mūsdienu Panamas teritorijā, kas savienotu Panamas līci Klusajā okeānā un Karību jūru. Jūrasceļa garums, piemēram, starp Ņujorku un Sanfrancisko saruktu par aptuveni 13 000 km. Panamas kanāla izbūvei Francijā tika nodibināta privāta kompānija, par kuras akcionāriem kļuva tūkstošiem cilvēku. Darbs sākās 1882. gadā, taču 1888. gadā franču uzņēmums bankrotēja. Tolaik Panamas teritorijā aizvien lielāku ietekmi ieguva ASV, kurai bija interese par kanāla turpmāko izbūvi. 1901. gadā ASV šādas tiesības ieguva. Taču projekts bija sarežģīts: tropiskās slimības un zemes nogruvumi prasīja ap 27 000 cilvēku dzīvību. Pirmais kuģis pa 82 km garo kanālu izbrauca 1914. gada 15. augustā. Līdz ar Panamas kanāla atvēršanu tirdzniecības kuģu satiksme ap Hornas ragu kļuva arvien retāka. Pēdējais kravas kuģis pabrauca tam garām 1949. gadā. Mūsdienās gar Hornas ragu lielākoties brauc zinātniskās ekspedīcijas, Čīles un Argentīnas krasta apsardzes kuģi, kā arī aizrautīgi profesionāli burātāji.
Kāpēc Džons F. Kenedijs 1961. gadā, stājoties prezidenta amatā, sacīja: "Nejautā, ko valsts var darīt tavā labā, bet ko tu vari darīt valsts labā"? Kenedijs apgalvoja, ka ASV atpaliek attiecībā pret Padomju Savienību. Jaunievēlētais prezidents apelēja pie amerikāņu sapratnes, gatavības iesaistīties valsts norisēs un patriotisma jūtām - bruņošanās prasīja lielus izdevumus.
Kad Krievijā sāka valdīt cars? Maskavas lielkņazs Ivans III Lielais 1480. gadā bija pirmais, kurš savā zīmogā izmantoja cara titulu. Taču pirmo oficiālo caru Krievijā kronēja tikai 1547. gadā, un tas bija Ivans IV Bargais. Maskavas situācija mainījās pēc Bizantijas impērijas krišanas 1453. gadā. Grieķu katoļu baznīca uzskatīja, ka Maskavas valdnieks ir Bizantijas imperatora mantinieks. Tolaik valdnieks bija Ivans Lielais, tāpēc viņš atzina sevi par nākamo imperatoru. Šīs vīzijas valsti aizveda līdz lielas ekspansijas posmam, tomēr nozīmīgi iekarojumi sākās tikai tad, kad kronī kāpa Ivans IV Bargais. Pēc vairākiem karagājieniem viņš bija pakļāvis milzīgas teritorijas. Šāda stratēģija bija raksturīga periodam līdz 1721. gadam, kad Pēteris I pasludināja sevi par Krievijas imperatoru.
Kādi bija 1929. gada Volstrītas biržas kraha iemesli?
1) Paaugstināti kursi. Ikviens iedzīvotājs par katriem 100 dolāriem, kas piederēja viņam pašam, varēja aizņemties no bankas 900 dolāru, ar ko darboties biržā. Tāpēc akciju kursi pacēlās ārprātīgos augstumos. Kad burbulis pārplīsa, spekulantiem palika milzīgi parādi.
2) Kritās pirktspēja. Jauna tehnika nodrošināja produkcijas pieaugumu, taču daudzās modernās mašīnas arī atņēma darbu strādniekiem. 20. gadu beigās bezdarbs ASV pieauga līdz 25 procentiem, tāpēc pirktspēja un uzņēmumu pārdošanas rādītāji kritās.
3) Visu izšķīra labība. Par starta šāvienu kraham kļuva bažas par labības cenām. ASV kviešu pārprodukcija noveda pie tā, ka biržas spekulanti 1929. gadā sāka šaubīties, vai cenas varēs saglabāt tikpat augstas. Panikā viņi pārdeva visu, kviešu akciju vērtība strauji kritās un kritienā aizvilka līdzi pārējās akcijas.
Vai taisnība, ka amazones sev nogrieza vienu krūti, lai varētu šaut ar loku? Nē. Kāds no mītiem par seno laiku amazonēm vēsta, ka šīs karotājas esot nogriezušas vai nodedzinājušas sev labo krūti, lai tā netraucētu viņām šaut bultas. Taču tas ir aplami un, visticamāk, radies tāpēc, ka sākotnēji vēsturnieki kļūmīgi vārda "amazone" izcelsmi saista ar grieķu a-masos, kas nozīmē "bez krūts". Etimoloģijas vārdnīcās norādīts, ka šī vārda izcelsme nav zināma. Grieķu mitoloģijā karojošo sieviešu cilts -amazones- mita Mazāzijā Temiskīras pilsētas tuvumā vai Kaukāza kalnu un Maiotīdas (Azovas jūras reģionā). Amazones stājās laulībā ar svešzemniekiem, lai turpinātu dzimtu. Jaundzimušos zēnus viņas atdeva audzināšanā vai nogalināja, savukārt meitenes atstāja sev. Sengrieķu vēsturnieks Strabons uzskatīja, ka sieviešu cilts galvaspilsēta bija jau pieminētā Temiskīra, bet arheologi nav guvuši tam apstiprinājumu.
Kad nodibināja ASV izlūkdienestu? 1947. gada 18. septembrī ASV prezidents Harijs Trumens izdeva pavēli nodibināt CIP - Centrālās izlūkošanas pārvaldi. Spiegošana bija ievērojams izdevumu postenis lielās valsts budžetā kopš tās dibināšanas 1776. gadā, bet pastāvīgi izlūkdienesti radās tikai simt gadu vēlāk armijā un flotē. Arī citās valsts institūcijās izveidoja īpašas nodaļas, kas ievāca informāciju katra savā nozarē. Vēl viens dienests radās Otrā pasaules kara laikā - Office of Strategic Services spiegoja un veica sabotāžas okupētajās valstīs. To likvidēja 1945. gadā, taču, pastiprinoties konfliktam ar Padomju Savienību, radās jauna nepieciešamība pēc izlūkošanas. Trumens vēlējās izveidot vienu lielu, apvienotu dienestu, kas uzmanītu sāncensi austrumos un ziņotu tieši viņam. Tāpēc, neraugoties uz daudzo veco ASV izlūkdienestu pretestību, 1947. gadā tika nodibināta CIP jeb Centrālās izlūkošanas pārvalde.
Kad sāka maksāt pensijas? Dažādas formas sociālie pabalsti noteiktām iedzīvotāju grupām maksāti jau senatnē, piemēram, Senās Romas leģionu veterāniem. Sociālo palīdzību saviem locekļiem sniedza viduslaiku cunftes, bet jaunajos laikos populāras kļuva dažādas nodarbināto sasvstarpējās palīdzības biedrības, kas balstījās uz sociālās solidaritātes principa. Savukārt 17. gadsimta vidū Saksijas-Gotas hercogs Ernsts I Dievbījīgais izveidoja speciālu pabalstu sistēmu garīdznieku un skolmeistaru atraitnēm. Dažādas atraitņu un armijas veterānu pabalstu formas Eiropas valstīs bija plaši izplatītas 18. gadsimtā. Tomēr pirmo moderno pensiju sistēmu izveidoja Vācijas impērijas kanclers Oto fon Bismarks. 1889. gadā Vācijā tika pieņemts likums par veco ļaužu un invalīdu apdrošināšanu, paredzot ikgadēju pensiju strādniekiem, kas bija vecāki par 70 gadiem. Šīs izmaksas tika segtas no uzņēmēju un strādājošo obligātajām ikgadējām iemaksām. 19. gadsimta beigās šī sociālā sistēma, kurai līdzīgu tobrīd pasaulē nebija, aptvēra jau 15 miljonus vācu strādnieku un kalpotāju. Savukārt Dānijā (1891. gadā) un Jaunzēlandē (1898. gadā) ieviesa vecuma pensijas nabadzīgajiem, maksājot tās no ievāktajiem nodokļiem. Šo modeli vēlāk pārņēma arī anglosakšu zemes, piemēram, Lielbritānija. Tajā kopš 15. gadsimta beigām nabadzība bija pielīdzināta gandrīz vai noziegumam, un tikai pirms Pirmā pasaules kara tika izveidota sociālās apdrošināšanas sistēma. Pirmais solis šajā virzienā bija liberālā politiķa Deivida Loida Džordža virzītais 1908. gadā pieņemtais likums par vecuma pensiju: par 70 gadiem vecākiem iedzīvotājiem pienācās 10-25 šiliņi nedēļā (ja vien to gada ienākumi nepārsniedza 31,5 mārciņas). Latvijas Republikā 1920. gadā sāka maksāt pensijas kritušo karavīru ģimenēm, bet divus gadus vēlāk - arī valsts ierēdņiem un kalpotājiem, kas nostrādājuši vairāk nekā 20 gadu. Likumu "Par pensijām" pieņēma 1931. gadā, pensiju izmaksu paredzot ierobežotai sabiedrības, galvenokārt valsts ierēdņiem, kalpotājiem un tiem pielīdzināmām personām, tām sasniedzot 55 gadu vecumu.
Kurš un kad uzņēma pirmo filmu par kosmosu? Pirmo filmu par kosmosu sauca "Ceļojums uz Mēnesi", un 1902. gadā to uzņēma Žoržs Meljess. Kinolente bija 14 minūšu gara. Filmā kosmisko raķeti izšauj ar lielgabalu, un tā trāpa pa aci aizkaitinātai Mēness sejai. Pirmā zinatniskās fantastikas filma ir 1929. gadā uzņemtā divas stundas garā vācu kinolente "Fraud im Mond" (Sieviete Mēnesī). Šajā filmā daudz interesantāki par sižetu ir vizuālie efekti un fakts, ka to iedvesmojuši reāli pētījumi. Piemēram, lidojums uz Mēnesi notiek kosmosa kuģī ar vairākām starta raķetēm, kas to izmet no Zemes pievilkšanas spēka joslas. Tieši tāpat notika īstenībā, tikai daudz vēlāk.
Kāpēc islāms ir sadalījies divos virzienos? Šķelšanās starp musulmaņiem notika pēc pravieša Muhameda nāves 632. gadā. Daļa islāmticīgo, ko tagad dēvē par sunnītiem, uzskatīja, ka par nākamo vadoni jākļūst visspējīgākajam no pravieša piekritējiem, bet minoritāte - šiīti - aizstāvēja Muhameda brālēna un znota Alī Abū Taliba un Muhameda meitas Fātimas pecteču tiesības kļūt par imamiem. Muhameda draugu un padomnieku Abū Bakru ievēlēja par islāma pirmo kalifu, un viņš kļuva par sunnītu politisko un reliģisko līderi. Savukārt šiīti turējās pie uzskata, ka islāma likumīgie mantinieki ir Alī un viņa dzimta. Reliģijas karos starp šiītiem un sunnītiem 7., 8., un 9. gadsimtā nogalināja divapdsmit šiītu līderus. Mūsdienās šiīti tic, ka divpadsmitais un pēdējais imams ir neredzams. Viņš joprojām ir dzīvs un kādu dienu atgriezīsies, lai padarītu pasauli par taisnības mājvietu. Islāmā ir arī citi virzieni.
4. Bizantijas krišana un Krievijas uzskatīšanu par "3.Romu" nekādi vai gandrīz nekādi neiespaidoja Krievijas ekpsansiju. Katrā gadījumā tas pat tuvu nebija galvenajiem ekspansijas iemesliem.
6. Apgalvot, ka tā nav taisnība par kaut ko mītisku, kas joprojām nemaz nav pierādīts (amazoņu esamība kā tāda) ir ļoti dīvaini.
