local-stats-pixel fb-conv-api

Izredzētā 590

74 0

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-58/863412

Visu nākamo dienu jutos nogurusi. Vienā brīdī pat iemigu, bet kad piecēlos jutos vēl sliktāk. Pa dienu Sebastians bija skolā, tāpēc biju viena. Man nebija ko darīt, kas tikai pastiprināja nogurumu.

Mazliet pēc pieciem Sebastians pārradās mājas mājās. Es joprojām biju gultā zem segas. Visu dienu biju jau tā pavadījusi. Puisis paskatījās uz mani ar domīgu skatienu.

- Tev viss labi? – viņš šķita noraizējies.

- Jā, tikai slinkums kaut ko darīt.

- Tiešām? Tu neesi slima?

- Ne tak. Viss patiešām ir labi. Esmu mazliet noguris, tas ar viss.

- Paguli, - puisis nolika skolas somu pie galda un pats apsēdās datorkrēslā.

- Bet es negribu. Es gribu lasīt grāmatu vai runāt ar tevi. Man te vienai sāk palikt garlaicīgi. – sāku gausties.

- Vivian, es nekur nepazudīšu. Paguli, man tāpat jāmācās.

Es paklausīju Sebastiana ieteikumam un nolikos gulēt. Miegs bija diezgan vājš, jo ik pa laikam spēju sadzirdēt Sebastianu, kurš staigāja pa istabu.

Pamodos trīs stundas vēlāk un par lielu pārsteigumu jutos ļoti labi izgulējusies. Puiša vairs nebija istabā, bet ko gan varēja gaidīt. Ne jau nu viņš trīs stundas pacietīgi gaidīs, kamēr pamodīšos.

Kad Sebastians atnāca, beidzot biju izlīdusi no gultas un pārģērbusi pidžamu. Matus biju saņēmusi nekārtīgā copē uz pakauša.

Mati pa šo laiku bija atauguši daudz garāki nekā parasti. Viņi kļuva nevaldāmi. Vienmēr, kad pamodos, bija sapinušies un man bija jāpavada vismaz desmit minūtes, lai viņus atpiņķerētu. Biju apsvērusi domu viņus pati nogriezt, bet tad atmetu tādu ideju.

- Beidzot izlīdi no gultas. Kā jūties? – puiša balss kā vienmēr bija zema un samtaina. Tā tik ļoti viņam piestāvēja. Diemžēl pēdējā laikā viņš runāja maz un man nesanāca tik bieži viņu dzirdēt.

- Izlīdu gan. Jūtos ļoti labi, paldies, - smaidīju. Biju pamodusies ar neparasti labu garastāvokli.

- Kādi plāni šim vakaram?

- To drīzāk man vajadzētu prasīt tev, - turpināju smaidīt kā tāda maza skuķe.

- Varam atkal iet uz māju, bet varam arī palikt te pat un pavadīt vakaru viens otra sabiedrībā. – Uz māju!

- Oho, kas pa sparu. Varbūt tomēr šodien paliekam šeit. Tu vēl pirms dažām stundām nejuties labi. – viņš likās mazliet norūpējies.

- Bet es gribu uz māju. Kas to lai zina, kad vēl tur tikšu.

- Es apsolu, ka ja gribēsi, rīt tevi tur aizvedīšu.

- Tiešām? – gribēju šodien iet, bet laikam jau viņam ir taisnība.

- Jā, - viņš likās diezgan apņēmīgs. Viņš tiešām negribēja, lai šodien turp ejam.

- Labi, tik rīt mēs obligāti tur aiziesim.

- Okey. Ko tad mēs šovakar darīsim?

- Nezinu, tā jau tava problēma. Tu jau negribēji iet uz māju. – ķircināju puisi.

Atlikušo vakaru pavadījām spēlējot kārtis un runājot par visādiem sīkumiem. Pirmo reizi vairāku mēnešu laikā spēju aizmirst visu, kas noticis un izlikties, ka viss ir pa vecam. Puiša balss mani tā apbūra, ka pat nebija nozīmes vārdiem ko viņš teica.

https://spoki.tvnet.lv/literatura/Izredzeta-60/871107

74 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000