local-stats-pixel fb-conv-api

Svešs mantojums | 1350

Es pamostos burtiski sekundes laikā. Ir nepieciešams niecīgs brīdis, lai visas miega paliekas izzustu no organisma un atstātu vien… kaut ko, kam nav nosaukuma. Tā ir emociju buķete, kura neļauj elpot, neļauj spriest, neļauj saglabāt mieru. Es pusapzināti jūtu kā izveļos no gultas un nokrītu uz grīdas, smagi elsojot un trīcot. Rokas liekas vārgas, it kā es nebūt kustējusies gadiem ilgi un tagad es nespēju noturēt pat pašas augumu. Es jūtos kā uz sauszemes izmesta zivs, kas pat nesaprot notiekošo, nezina kā reaģēt un kas īsti notika.

Dominiks.

Šis vārds skan manā apziņā reizi no reizes, pat nedodot iespēju citām domām.

Acis paliek nemainīgi sausas, ne asara neizlaužas no tām, es īsti nesaprotu… es nesaprotu. Tas ir Dominiks. Nepastāv ne mazākā iespēja, ka viņš ir miris. Manas smadzenes gluži vienkārši nepieņem to kā patiesību, tādējādi liekot domāt, ka esmu soļa attālumā no ārprāta. Acis redzēja vienu, bet prāts saka ko pilnīgi citu.

Pēkšņi es sajūtu kā grīda zem manis sāk trīcēt. Šķiet, tas notika jau krietnu laiku, bet es to ievēroju vien tagad, kad to jau vairs norakstīt uz paranoju. Uz palodzes noliktā kafijas krūze ar skaļu būkšķi nokrīt uz grīdas un sašķīst lauskās, dažām no tām trāpot arī man pa roku.

- Rebeka... Nomierinies... – Es sev pavēlu, aizžmiedzot acu plakstiņus. Apakšstāvā guļ Rebeka, tā pati Rebeka, kura ir vien cilvēks un neizturēs, ja griesti uzvelsies viņai virsū.

Jo vairāk es par to domāju, jo satrauktāka kļūstu. Jo satrauktāka es kļūstu, jo stiprāk māja sāk trīcēt, radot vēl lielāku paniku. Esmu iesprūdusi bezgalīgā aplī.

Pēkšņi manu seju apdedzina karsts gaiss, pārāk karsts Decembra naktij. Pilnīgi apdullusi no enerģijas savā ķermenī, es pat uzreiz nesaprotu, kas tam kalpo par iemeslu, es nesaprotu kādēļ tas notiek. Vien krietnu brīdi vēlāk es iedomājos pacelt acis no saviem pirkstiem un rokām, kuras mežonīgi trīc, lai uzlūkotu istabu.

Manā priekšā gaismo uguns sūtījums. Tas pats, kuru es biju saņēmusi simtiem reižu. Nakts melnumā burti liekas nežēlīgi spoži, bet pašas prāts pārāk haotisks, lai koncentrētos uz kaut ko, īpaši lasīšanu. Es pusrāpus pastreipuļoju tālāk no kairinātāja un vēlreiz to uzlūkoju. Uguns saplūst kopā vienā, padarot burti atšķiršanu teju neiespējamu.

- Ie... – Es skaļi nomurminu, pavēlot sev koncentrēties tikai un vienīgi uz tekstu, aizmirst visu citu, tikai teksts. – Iero... dies. Ierodies.

Es ievelku saraustītu ieelpu un uz brīdi nokaru galvu. Goda vārds, vēl nekad man nav bijis tik grūti lasīt. Neskatoties uz to, es jūtu kā haoss manī norimst. Lēni, ļoti lēni, bet tas norimst.

Pēc brīža es atkal paceļu skatienu. Es nespēju nemirkšķināt acis no spožās gaismas, no tām pat izraujas asaras, bet es to ignorēju. Kur man ir jāierodas?

- Ierodies... pi..lī. Ierodies pilī. Steidzami. – Es skaļi izlasu vēstījumu un acumirklī sajūtu kā māja mitējas trīcēt. Ja man ir jāierodas pilī... vai tā varētu būt zīme, ka man vēl ir cerība?

Ar šādu domu es pielecu kājās un sāku skriet ātrāk nekā jebkad agrāk.

60 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000