Tas bija tajos laikos, kad cilvēki vēl nepazina ieročus un to postošo pielietojumu. Brondza vai alva vien tika izmantota krāšņumam vai rotām. Apmentnes, kurās pulcējās tā laika ļaudis tika celtas upmalās un upes, kuras krasti tika apdzīvoti bija to ļaužu sapratnes robeža. Tajā laikā ļaudis baidījās pamest apmetnes un nevēlējās atstāt no redzes loka sev zināmos skatus. Upe parasti savos krastos izskaloja visu apmentnes iemītniekam nepieciešamo, sāot ar izklatušām niedrēm jumta pārsegšanai un beidzot ar mizotiem zariem un baļķiem, kurus varēja izmantot mājokļu uzsliešanai un ugunskuru kurināšanai. Zivis no upēm bez maz vai pašas leca laukā un meža augu saknes varēja izmantot, lai papildinātu tā laika uzturu.
Tā apvidus lielākās apmetnes vecākais, kad viņas sieva bija viņu atstājusi vienu, aizejot mūžībā, nolēma pārbaudīt sava vectēva teikto, ka aiz dziļā meža biezokņa esot tāda pati upe un tādas pašas apmentes, kurās ļaudis līdzīgi viņiem pārtiek no zivīm un dzied dziesmas upei, kuras krasti tos apgādā ar visu nepieciešamo. Viņa abi dēli jau labu laiciņu kā bija viņu atstājuši, lai ar savām sievām veidotu jaunas upes apmentes, vecākajam dēlam dodoties upes tecēšanas virzienā, bet jaunākajam dodoties pret straumei. Ja valodas viņu nemaldinātja, tad katram no dēliem jau bija pa savam dēlam, kurš turpināja sava tēva gaitas.
Vecais vīrs nevēlējās savus dēlus atstāt nepastāsot viņiem sava vectēva stāstu, tomēr pirms viņš nolēma tiem to izstāstīt, viņš vēlējās pārliecināties par vectēva stāstīto, jo bija aizmirsis, aiz kuras upes krasta biezajām mežu galotnēm varēja slēpties cita upe ar citu viņu apmetnei līdzīgu apmetni. Tad nu vecais vīrs sāka posties ceļā, atstājot savām meitām un to vīriem norādes, kas un kad ir jādara, lai apmetnē nenodzistu uguns un nebeigtos pārtika. Viņš sapakoja savā sainī kaltētas zivis un kaltētas sēnes, jo viņam nebija ne mazākās nojausmas, cik tāls ceļš viņam ir mērojams, pirms viņš uzies vietu, kur tikt pie pappildus pārtikas. Lai meža biezoknī viņš nenomaldītos, vecais vīrs koku zaros atstāja sakaltušu smilgu saišķus, lai, vajadzības gadījumā, spētu atrast ceļu mājup. Tā viņš lauzās caur brikšņiem un dūksnājiem trīs dienas un trīs naktis līdz viņa skatu pārsteidza cita upe, viņam gan sākumā šķita, ka tā ir viņa paša apmetnes upe, bet šajā upē ūdens bija krietni vien tumšāks, tāpēc, turpinot ceļu gar upes krastu, viņš drīz vien uzgāja citu apmetni. No sākuma apmetnes iemītnieki nespēja saprast, kas notiek, bet pēc neilga laika tie veco vīru pabaroja un ļāva tam pienācīgi atpūsties. Kad vecais vīrs bija atguvies no ilgā ceļa, tad viņš ar tās apmetnes vecāko centās atrast kopīgu valodu, taču lielākais šķērslis tiem saprasties bija upes nosaukums, kuru katras upes krasta iemītnieki dēvēja savā vārdā. Tā nu vecajam vīram nācās izdomāt vārdu, kurš nebūtu nedz viņa upes nosaukums nedz savas upes nosaukums, lai apmetņu vecākie varētu tālāk savā starpā saprast par ko tie runā. Tas ļāva vecajam vīram izskaidrot, ka aiz dziļā meža biezokņa, no kura viņš iznāca ir cita upe, uz kuras krastiem ir viņa apmetne un viņa bērnu ģimenes, kas apciemotā apmetnes vecākajam ļāva uzdrošināties sekot viņam, lai redzētu vecā vīra apmetni, kura bija uz pusi lielāka. Kad vecais vīrs atgriezās apmentē ar savu viesi, viņa metias viņu sagaidīja ar asarām acīs, jo bija noraizējušās par tēva ilgo prombūtni. Viņas sagatavoja vecajiem ceļeniekiem pamatīgu mielastu un ļāva viņiem kārtīgi atpūsties. Kad vecie vīri bija attapušies no ceļa, viņi nolēma doties nevis atpakaļ, bet izpētīt vai arī otrpus upes krastam nav vēl kāda upe, kuras malās varētu būt cita apmetne. Tāpēc viņi atkal sasaiņoja saiņus un devās ceļā līdz uzgāja blakus esošo upi, kurā bija jo īpaši dzidrs ūdens, jo tās dibenu klāja zeltaina smilts. Arī tur viņi atrada apmenti, kurā bija apmetnes vecākais, kurš bija gatavs viņiem sekot.
Kopš tās dienas apmetņu vecākie sāka apstaigāt viens otra apmetnes, lai dalītos zināšanās un izdomātu kopīgus vārdus, kurus nejauktu ar nosaukumiem. Bet vecais vīrs, kurš uzdrošinājās izbrist cauri biezoknim upes malas pakalnā uzbūvēja baļķu būvi, kurā citu upju apmetņu vecākie bija gaidīti viesi, lai kopīgiem spēkiem apvienotu zināšanas un saprastu cits citu paražas. Takas cauri biezajiem mežiem tika attīrītas un nolīdzinātas tā, ka tās bija iespējams iziet dienas laikā. Upes apmentes sāka veidot upes abos krastos, kur esošās apmentes ģiemnēs vienojās apmetnes tēvu meitas ar blakus apmetnes tēvu tēliem, bet viņpus upes krastā ģimenēs vienojās apmetnes tēva dēli ar blakus apmetņu meitām. Savukārt tēvu dēlu bērni bija gaidīti audzēkņi apmetņu vecāko pārraudzībā, kur tie sāka pieradināt meža putnus un audzēt labākos no meža augiem, iekopjot tos labībā un dārzeņos. Ar to laiku bija pienācis gals apmetnēm un sāka veidoties ciemati, kuros tās iedzīvotāji sāka nodarboties ar lopkopību un lauksaimniecību.
lasi, vērtē, komentē 
