local-stats-pixel fb-conv-api

Patiess stāsts - Depresija13

165 3

Sveiki visiem...

Vēlos padalīties savā pieredzē kā es savos 16 gados piedzīvoju pamatīgu deparesiju.Visi vienmēr jau saka ko tur mēs tie pusaudži tur ņemamies ar to depresiju un ka mēs paši visu safantazējam.Bet ziniet ko tā nav.Man viss jau sākās 13 gadu vecumā kad aizgāju prom no savas audžumammas dzīvot pie sava audžutēva.Viņi abi bija šķīrušies tāpēc dzīvoja atsevišķi.No sākuma viss it kā bija kārtībā.Biju priecīga gāju uz skolu sāku iet 7. klasē.Bet tad vienu dienu es nejauši atradu tēta istabā žileti.Un man radās doma sagriezties bet tajā dienā to nespēju jo man likās ka tas ļoti sāpēs.Savā ziņā jau man bija taisnība.Es to žileti noslēpu savā istabā un pilnīgi aizmirsu par to ka man tāda vispār bija.Mans tēvs laikam vispār nepamanija ka tā bija pazudusi.Pēkšņi es visu laiku domāju par to kā būtu ja es izdarītu pašnāvību.Visu laiku par to vien domāju.Skolā manas atdzīmes pasliktinājās un mājās dēļ tā man sākās problēmas ar tēvu.Viņš mani lamāja es raudāju viņš kliedza uz manis.Tad vienu jauku dienu es neaizgāju uz skolu bet nobastoju tā bija pirmā reize kad es tā rīkojos.Man visu laiku zvanija tētis bet es necēlu telefonu un ignorēju viņa zvanus.Tad tētis man atsūtija sms kur bija teikts ka mēs vakarā par šito parunāsim.Un tad es nobijos.Es sāku raudāt un man sākās histērija.Man bija ļoti gari mati un es nesapratu kāpēc bet es tos tajā pašā dienā nogriezu pavisam uz zēngalviņu.Man tajā momentā likās ka tie man traucē dzīvot lai gan vaina nebija manos matos.Es iegāju virtuvē kur mums bija neliels zāļu skapītis tākā mana tēva jaunajai draudzenei bieži sāpēja galva tur atradās burciņa kurā bija 100 ibumetīni.Es tos paņēmu un 30 minūšu laikā tos visus izdzēru.

Šausmīgi raudāju un ienīdu sevi.Tad es atcerējos ka man taču bija žilete.Es to paņēmu rokās un ar trīcošiem pirkstiem ievilku pirmo švīku.Tas nesāpēja vismaz nebija tik traki kā es biju to iztēlojusies.Tā es turpināju griezt savas rokas līdz mans palags piesūcās ar asinīm.Es uzvilku mugurā savu mīļāko jaku un izgāju laukā no mājas un vienkārši bēgu prom man bija bail no tā kas ar mani notiksGribēju nomirt.Pārdzīvoju notikušo.Nesapratu kāpēc es to izdariju.Man nebija nekādas problēmas man vienkārši bija iedomas savā galvā.Bija tāda sajūta ka kāds cits kontrolē manu prātu un like man darīt visas tās muļķibas.

Es gāju pa ceļu.Es vienkārši gāju uz priekšu un neskatijos atpakļ gribēju visu atstāt pagātnē.Ārā bija ļoti tumš un man palika ļoti auksti.Tālāk es laikam noģību jo neko neatceros atceros tikai to kā es pamodos slimnīcā un pie manas gultas sēdēja mans tētis.Viņš neko man neteica.Es nespēju ieskatīties viņam acīs.Es biju slima un stulba.Atnāca māsiņa un noņēma man no rokas sistēmu.Tad kad viņa bija izgājusi laukā no palātas mans tētis beidzot sāka ar mani runāt.Viņš teica ka esmu egoiste un evienu necienu es tikai piekritu viņam jo viņam bija taisnība.Man nerūpēja tas kā jūtas citi.Es gribēju vienkārši pazust no šīs pasaules.Es tā arī tētim pateicu ka uzskatu ka mana piedzimšana ir bijusi kļūda un ka es vēlos nomirt.Tētis sāka lasīt man lekciju par dzīves jēgu.Un ko es es turējos pie saviem vārdiem.

Nākamie 3 mēneši manas dzīves tika pavadīti pie visādiem ārstiem un lietojot visādas zāles.Es naktīs nespēju aizmigt.Visu laiku domāju par nāvi un uzskatiju ka tas ir manas dzīves mērķis.Nomirt.Es sāku bastot skolu un mans tētis vairs nespēja mani kontrolēt.Es visu laiku par katru sīkumu rīkoju histērijas.Biju kā mazs bērns.Biju egoiste.Man bija vienalga par citiem.Nejutos vajadzīga.Ar laiku tētim apnika tur visādi ņemties ar mani un viņš atmeta man ar roku jo uzskatija ka pati esmu pie visa vainīga.Un tā jau arī bija.Biju galīga psihopāte.Mani aizsūtija uz slimnīcu psihiatrikso protams.Kur pavadiju veselus 7 mēnešus.Tas man nepalīdzēja saparst savas dzīves jēgu.Tagat vēljoprojām esmu izmisumā.

Iespējams jums šis stāsts liekas neloģisks bet man vienalga jo zinu ka pasaulē būs kāds kuram tas rūpēs un kurš manī ieklausīsies.

165 3 13 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 13

0/2000

Es domá gan, ka, ja sadzerás 100 ibumetínus, tev nesápéja. Tur jau káju var nogriezt un viss bús po.

19 0 atbildēt

Viss bija labi, bet tad iedomājos nozagt audžu tēva žileti un pēkšņi sāku gribēt nomirt. Sk. 

18 1 atbildēt
Vienigais,kas Tev dzive jazina: Tev neviena cita,atskaitot sevi pashu nav un Tu ruupi tikai sev. Vienu dalju cilveku nerup Tavas problemas, bet otru taas priece. Un atceries,ka pat sev nevari uzticeties,kur nu vel citiem. Tas arii viss. Parejais atkarigs tikai no Tevis pasha!
14 0 atbildēt

Jācenšas celt sava pašapziņa vai jāiemācas saprast to, ka kādam varēsi palīdzēt, ja kāds nonāks līdzīgā situācijā. Tiem, kuriem pašiem nav nācies saskarties ar grūtībām, nereti ir jāpavada ļoti daudz laika, lai saprastu kādu, kuram ir grūti. Svarīgākais ir censties nekonstruktīvās domas aizstāt ar ko noderīgu, vajadzīgu. Iespējams, sākumā ir grūti tikt galā ar savu iekšējo pasauli, to ievirzot pareizajā gultnē, bet vēlāk ir pat iespējams vairāk neatgriezties pie domām, kuras nomāc vajadzību pēc prieka un sapratnes.

13 0 atbildēt
Palasot komentārus secinu jautatne ir vāji cilvēki, man kauns. Ne sūda nezin ka dzīve drāž pie pirmās izdevības. Mazākie sūdi un žilete rokā. Tas nav normāli. Pusaudžu gados pabūt psihenē, tas vsp ir psc.
13 0 atbildēt

Ja tā visa ir patiesība, nevis literārs stāsts ar domu izteikt kāda sāpi un likt aizdomāties citiem par dzīves pabērniem, tad tev ir jāmeklē nopietna palīdzība pie speciālistiem, bet vēl labāk - atrast sev līdzīgos, kas tam ir izgājuši cauri, jo kaut kāds vidusmēra psihologs, kurš deldē krēslu tikai tāpēc, ka par to maksā algu, vai psihiatrs, kam maksā par zāļošanu, nesapratīs tādas lietas.

Ļoti stulbi, ka skolā 7. klasē stāsta par seksu un šo vecuma grupu skolās apmeklē visādi preču izplatītāji, stāstot, cik ļoti pusaudži sāk smirdēt, ka bez viņu ražojuma dezodorantiem neiztikt, BET NESTĀSTA par to, kas mēdz notikt dvēselē. Kāpēc tas, ka emocijas nosaka dažādas ķīmiskas vielas mūsu organismos, jālasa visādos veselīgā dzīvesveida portālos, bet netiek izskaidrots skolā? Domāju, ka tas jau palīdzētu laicīgi saprast, kāpēc klasesbiedra apvainojums, tēva uzbļāviens vai kāda cita nesaskaņa sirdī dur kā nazis un sāp kā elle! Un ja vēl visādas apvainošanas un lamāšanās ir dzīves sastāvdaļa, tad jau vispār vāks. Silti iesaku tev atrast kādu uzticības personu, ar ko no sirds izrunāties, kurai izraudāties uz pleca. Un tad saņemties. Liekas, ka tavā stāstā trūkst kādas detaļas, negribas ticēt, ka vienā dienā sagribējās rokas sagriezt tā pat vien. Gan jau tam ir cēlonis, par ko neesi izteikusies, varbūt pat pati esi to norakusi kaut kur dziļi un negribi sev atzīties. Un par to mazo balstiņu, kas saka, cik slikta, tāda un šitāda esi - http://www.bildites.lv/a/3a645jrp#frsqr8sb

Citos tavos rakstos minēti bērnu nami, izlasi šo - http://veselam.la.lv/2017/05/08/es-esmu-sistemas-berns-trauslais-karinas-stasts-kad-dzive-iemet-prom-no-mammas/

11 0 atbildēt

Tā notiek, kad blakus nav saprotošu cilvēku...Izrunāšanās ar draugu vai tuvu cilvēku ir labākās zāles depresijas laikā.

10 0 atbildēt

Reāli ir tā - ja cilvēks vienmēr ir priecīgs un kaut kas viņam noticis, tad visi viņu žēlo, bet ja viņš 24/7 ir cietējs, tad cilvēki no viņa novēršas.. šķiet, ka no šī autora arī novērsīsies, ja tas vēl nav izdarīts.

5 0 atbildēt

Godājamais %username%,Tas ko esi aprakstījis ir dilentantisms - pilni soctīkli, spoki blogi un tā tālāk ar tekstiem, ka dzīve saks un citiem puņķiem. Tā ir tikai mirkļa epizode. Īsto depresiju pēdējais pamana pacients. Apkārtējie, ar kuriem esi zināms nedaudz ilgāk, kā savu mūžu to pamana pirmie - sāc izmainīties: sašaurinas interešu loks, nošķiršanās no pārējiem, banāls slinkums, vairs neaizrauj lietas, kuras agrāk aizrāva un pat tādas bioloģiskas baudas kā ēdiens, sekss. Bet pašam liekas ka viss ir kārtībā.  Pašnāvība ir tāda pēkšņa, negaidīta, apdomāta un tā teikt "prom no acīm" , ar domu, lai pārējie saprot kāpēc viņs ir gājis nu tāds nu nekāds.

tā kā meklē rokās neirologu, varbūt nervi ir čupā. Ja ar nerviem viss ir OK, tad meklē psihiatru vai psihoterapeitu (siktākā gadijumā, abus uzreiz). Pirmais ar speciāliem medikamentiem - lai normalizetu galvā normalizēt seratīna apmaiņu. Otrais palīdzēs tikt skaidrībā ar cēloņiem, lai atkal neiekristu deprā pēc gadiem ēm pieciem. Un jā. NEKĀDAS PAŠROCĪGAS DARBĪBAS AR ANTIDEPRESANTIEM! Viņi ir ļoti atšķirīgi un ar nejaukām blaknēm, no kurām tu nebūsi savā prātā (atslēgtas bremzes un bailes). Un ja nu pat palīdz, depra var atkal uzmesties, kad atbrīvojas no blaknēm un pārtrauc kursu...

No visādām muļķībām mani glāb Vitjka Cojs (но если есть в кармане пачка сигарет&hellipemotion, lai gan es nepīpēju, nu varbūt mēnesī 1-2as cigas....

5 1 atbildēt

Nu, skarbi, sagājis cilvēkbērnam viss galvā uz īso. Skumji, bet ja cilvēks pats sevi iznīcina, tad ir diezgan bezjēdzīgi mēģināt tur kaut ko glābt. Tiesa, te aprakstītais galīgi nav depresija, bet vnk psihoze ar smagu uzmanības trūkumu. Pusaudžu hormoni vēl plusā...

Ja cilvēks tiešām grib mirt, tad ne jau ibumetīnu dzer un ar žiletēm spēlējas, a te gribas efektīvi un pamanāmi demonstrēt, ka tevi neviens nemīl, tevi nevienam nevajag un tā tālāk...žēl tā audžutēva.

5 1 atbildēt
Paldies, ka padalījies
2 0 atbildēt

Tā tik turpini

0 0 atbildēt
Slima suņa murgi.
6 7 atbildēt