No baltas lapas aizsākas viss.
- No kurienes Tu nākdams, vārds, kas nejauši uzrakstīts tapa?
- No tumsas, kur gaismas asns citiem patvērumu atrast cer.
- Kas ir tas, kāpēc jautājums ne vienmēr pareizo atbildi gaida?
- Ak, cilvēk! Tikai tad, kad spēle jau beigusies un noklusis viss,
Tiek skaidrs, vai likteņkauliņš katram plusus vai mīnusus devis.
- Kurp dosies pēc tam, pēc klusēšanas, kurā Tevis nevajag?
- Es nezinu, kas ir bezgalība, vien sargāju to, kas nosargāt vērts
Un vajadzigs esmu tikai šai mirklī. Kā uzcelta smilšu pils,
Ko pēc trim dienām saplosīs vējš un visi tās esību aizmirsīs.
- Kas esi, logs ar gaismu vai durvis, kuras caurvējš aizcērt,
Mirklis vai mūžība, neizprotamas brīvības aizmesta lauska?
- Tu vari saukt mani par ko vien vēlies- nav svarīgi, kas esmu.
Es esmu tāds kā citi un atšķiros no citiem. Atpazīstams topu tad,
Kad kopā ejam. Tikai atskatīties vairs nevajag nekad.