Visus šos elementus tu pieredzi, bet tie neesi tu. Kas tu esi?
– Es nezinu. Lai gan es racionālu saprotu, ka es nevaru būt visas šīs lietas, tomēr mani nepamet identifikācija ar šo personu.
– Tas ir tāpēc, ka ir spēcīgs ieradums neskatīties dziļāk, bet asociēties tikai ar šo ideju par sevi. Tas, protams, ir saprotami, jo tas ticis iemācīts un kultivēts visu dzīvi no mazotnes. Tomēr tā tiešām ir tikai ideja, jo tu vari apzināti no tās uz brīdi atbrīvoties, pats/i paliekot neskarts/a. Pamēģini sajust to, kas stāv aiz visām šīm idejām un to visu pieredz, pats vienmēr paliekot neskarts.
– Man ir grūti sajust ko citu.
– Tā skatīšanās/sajušana ir citādāka, nekā to parasti darām. Prāts to nevar izdarīt. Tas ir līdzīgi kā gaismas staram likt izgaismot tā avotu. Ierastā veidā tas nav iespējams. Sevi nevar tiešā veidā ieraudzīt. Taču ir iespējams, nepagriežoties pret to tieši, atkāpjoties soli atpakaļ, apzināties savu avotu, savu patieso dabu. Kas tu esi?
– …
– Tam nav jāsniedz nekāds vārds, apzīmējums. Prāts izmisīgi centīsies ielikt to kaut kādos konceptuālos rāmjos, iedot tam vārdu, taču tas vairs nebūs tas. Turpini sev uzdot šos jautājumus un veikt šādu paš-izvaicāšana. Pamazām ierastais pašuztveres veids tiks noārdīts un notiks savas patiesās dabas atpazīšana.