Lielā pietuvinājumā paveras pavisam cita pasaule, kuru tik pat kā nevar ieraudzīt ar neapbruņotu aci. Ikdienas steigā mēs pat neaizdomājamies, ka burtiski tepat zem mūsu deguna atrodas kaut kas ļoti skaists, kam līdzīgu nevar atrast. Mēs esam ieskatījušies Visuma dzīlēs un atraduši tur dīvainus miglājus un vēl neizskaidrotas mistērijas, lai gan, ja mēs gribam patiesi apjaust dzīvības pārsteidzošo daudzveidību, tad ir jāsāk skatīties tepat blakus. Ko mēs esam ieraudzījuši kosmosā ir nedzīvas, tālas un neaizsniedzamas zvaigznes, kas spīd par mums ar gadu tūkstošiem vecu gaismu. Nez kāpēc mums uz to skatoties rodas vēlēšanās pēc tām aizsniegties. Laikam jau mednieka instinkts. Vajag medīt un uzstādīt mērķi, lai būtu kur parādīt savu pārākumu. Modernās tehonloģijas. Taču pateicoties tām varam ieraudzīt ar pašu mazāko, sīkāko, kas ir bijis apslēpts un par ko mēs neesam pat nojautuši. Zvaigznes varēja arī akmens laikmeta ieraudzīt, bet putekļu ērcītes vai pat mikrobus izdevas ieraudzīt tikai slīdzinoši nesen. Ieraudzījām un tā arī palikām brīnoties ar atvērtu muti, kā mazi bērni.