Interesants mūsu sabiedrības attēlojums. Ceru, ka nav bijis.
Pasaciņa par meža zvēriem.4
21
6
Lācis bija šausmīgs, milzīgs ķepainis, netīrīgs dzīvnieks.Bet labestīgāka par viņu mežā nebija. Bet zvēri redzēja tikai viņa šausmīgo izskatu, par ko lācis šausmīgi dusmojās, ķēra viņus un spārdīja ar kājām. Par to zvēri viņu nemīlēja. Kaut arī viņš bija ļoti labsirdīgs un jautrs. Viņam patika jokot. Šo joku dēļ zēvri viņu neieredzēja un sita. Jā, grūti būt labestīgam un jautram.
Vilks arī bija bija šausmīgs un netīrīgs, ļauns.Bet zvēri viņu neienīda un nesita. Tāpēc ka vilks nomira jau bērnībā. Jā ,labi ,ka labais uzvar ļauno.
Zaķis bija arī ļauns un cietsirdīgs. Un ļoti netīrīgs un bailīgs. Nelietības zaķis gan nevienam netaisīja. Tāpēc ka baidījās. Vienalga viņu regulāri sita, tāpēc ka ļaunums nedrīkst palikt nesodīts.
Arī dzenis bija ļauns un cietsirdīgs. Zvērus viņš nesita, jo viņam nebija roku. Viņš visas dusmas izgāza uz kokiem. Viņu nesita - nevarēja aizsniegt. Dzeni nobeidza nogāzies koks. Mežā runāja, ka tā esot bijusi atriebība. Pēc šī gadījuma, veselu mēnesi, zvēri baidījās čurāt uz kokiem. Viņi čurāja uz zaķa. Zaķis saaugstējās un nomira. Visiem bija skaidrs, ka vainīgs bija dzenis.Bet dzeni neviens neaiztika, jo nevarēja izvilkt no koka apakšas. Jā, ļaunums reizēm paliek nesodīts.
Kurmis bija maziņš un akls. Viņš nebija ļauns. Viņš vienkārši labi darīja savu darbu. Viņš bija tas, kurš raka zem tā koka kas vēlāk nosita dzeni. Par to neviens neuzzināj un tāpēc viņu nepiekāva līdz nāvei. Kurmi vispār sita reti, biežāk viņu baidīja. Bet viņu nobiedēt bija grūti, jo viņš bija akls un neredzēja ka viņu baida. Kad neizdevās kurmi nobiedēt zvēri ļoti dusmojās un sita lāci. Sita tapēc, ka bija niknums iekšā. Vienreiz arī lācis gribēja nobiedēt kurmi, bet kurmis nenobijās, jo lācis bija viņu nositis, netīšām.Vienkārši lācis bija ļoti neveikls. Zvēri par to viņu ļoti pamatīgi piekāva, neskatoties uz to ka lācis atzinās, ka bija tikai jokojis. Sūdīgi ka, tavus jokus neviens nesaprot.
Lapsa bija ļoti viltīga. Viņa jebkuru varēja apmuļķot. Kad viņai tas izdevās viņu nesita stipri. Bet reizēm viņai tas neizdevās un tad viņu sita stipri. Sita visi meža iemītnieki. Un šādos gadījumos viņa nevarēja nevienu apmuļķot. Grūti kādu piemānīt kad tevi sit zvēri. Vienreiz viņu sita līdz nāvei.Meliem īsas kājas
Kuilis bija liels, spēcīgs un briesmīgs. No viņa baidījās, tāpēc viņu sita tikai barā, kad bija visi kopā pret viņu vienu. Vai vienkārši viņam meta ar akmeņiem. Kuilim tas ļoti nepatika. Tāpēc viņš vienu nakti noslēpa visus akmeņus mežā. Par to viņu mežonīgi piekāva. Vairāk kuilis akmeņus neslēpa. Patiesībā teica - nenēsā akmeni azotē labāk iemet kuilim
Āzis bija ne labs, ne slikts viņš viekārši bija āzis. Viņš blēja, un viņam baidījās sist. Bet ar savu blēšanu viņš visiem apnika, un tāpēc viņu nosita. Jo savādāk viņš būtu nodzīvojis līdz sirmam vecumam. VARBŪT! Kad āzis nomira, lācis stipri raudāja, tāpēc ka klusībā mīlēja āzi. Mīlestība ir akla kā kurmis
Ezītis bija mazs un ass, viņš durstījās. Viņš nebija ne ļauns, ne labs tāda bija viņa daba. Tāpēc viņam sita tikai pa vēderu, ezītim tas nepatika un viņš noskuva savas adatiņas. Pēc tā viņu sita tāpat kā visus citus. Grūti būt tādam kā visi...
Sesks bija gandrīz kā zaķis- tikai šausmīgi smirdēja. Viņam bija slikta smaka. Viņu sita tikai celofāna maisā, tad smaka bija nedaudz mazāka. Vienreiz seskam bija dzimumdiena. Viņš saaicināja visus meža zvērus, bet viņš bija ļoti skops un ļoti gribēja dāvanas. Zvēri viņam uzdāvināja jaunu celofāna maisu un šausmīgi piekāva. Laikam viņam tajā maisā bija maz gaisa un viņš tur nosmaka. Tā arī viņu apglabāja ar visu celofāna maisu, kuru viņam bija uzdāvinājuši zvēri. Apglabāja, ļoti dziļi mežā, jo beigts sesks smirdēja vēl trakāk. Pēc kāda laika atnāca dziļa meža zvēri un visus kārtīgi piekāva, jo viņiem nepatika beigta seska smaka. Ar kaimiņiem jādzīvo mierā un saticībā.