Latvijas vēstures drupaču kūka #111

Daugavpils neatpaliek no Rīgas

''Neona spīdcaurules’’ Rīgu sāka iekarot 20.gs 30.gadu otrajā pusē, kad tā sāka pretendēt uz lielpilsētas statusu un tai vajadzēja arī atbilstoši izskatīties. Tās gan bija diezgan dārgas, vidēja izmēra reklāmas teksts izmaksāja ap 600-1000 latu un sākumā bija pieejamas tikai trīs krāsas. Taču tas nebija šķērslis. Pirmās neona gaismas uzstādīja turīgākie uzņēmēji – Rīgas AEV (tagad ‘’Galerija Centrs) un VEF. 1938.gada beigās Rīgā jau mirdzēja ap 200 gaismas reklāmu.

1938.gada martā arī Daugavpilī iedegās gaismas reklāma virs ieejas AEV (Armijas ekonomiskā veikala) restorānā Vienības namā. 12 burtu reklāma izmaksāja 1000 latu, kas daudzus iedzīvotājus izbrīnīja un pat sadusmoja – Tāda milzīga nauda par neko.

Pils - ‘’kalpakiešu’’ štābs

Rudbāržu muižas pils celta 1835.gadā kā fon Friksu dzimtas mājas. 1905.gada nemieros nodedzināta un atkal atjaunota tā Brīvības cīņās 1919.gada sākumā kļuva par Oskara Kalpaka bataljona štāba vietu. Pēc ilgstošas atkāpšanās tieši no šejienes sākās ‘’kalpakiešu’’ veiksmīgie uzbrukumi lieliniekiem, kas beidzās ar Rīgas atbrīvošanu. 1934.gadā pie terases sienas tika piestiprināta piemiņas plāksne, kura kara laikā pazuda. Padomju gados to atrada slepus iemūrētu durvju ailē un pēc neatkarības atgūšanas to izkala un 1889. gadā novietoja iepriekšējā vietā.
Starpkaru periodā šeit atradās gan Latvijas armijas karavīru atpūtas nams, gan vācu armijas hospitālis. Padomju gados šeit saimnieko skolnieki. Atjaunotajā Latvijā mazās skolas vairs netiek atbalstītas un 2018.gadā gals pienāk arī Oskara Kalpaka Rudbāržu pamatskolai.

Paši kaļam savu naudu

Reizē ar Latvijas Bankas nodibināšanu par LR naudu kļuva latiņš. Liela daļa banknošu tika izgatavotas uz vietas, Valsts vērtspapīru spiestuvē. Bet monētas gan visas izgatavoja ārzemēs.
Valdība tomēr neatteicās no domas, ka arī monētas varētu kalt uz vietas. Šī ideja sāka realizēties 1936.gadā, kad no Vācijas tiek piegādātas iekārtas monētu kalšanai. 1937.gada 17.martā Rīgā,Maskavas ielā 11 svinīgi tiek atklāta metālnaudas kaltuve. Šeit līdz pat okupācijai tika izgatavotas 1 un 2 santīmu monētas. Sagataves – metāla ripiņas piegādāja VEF un Liepājas Kara ostas darbnīcas. Lielāko nominālu santīmus turpināja pasūtīt ārzemēs.

Telefona žetoni ‘’uzvarēja’’

1937.gadā kaltie 2 santīmi izrādījās vienā svarā un lielumā ar toreizējiem telefona žetoniem. Lai nerastos zaudējumi vajadzēja izvēlēties – nomainīt visus telefonu aparātus vai izņemt šīs monētas no apgrozības. Vieglāk bija izņemt monētas un tāpēc tieši šī gada 2 santīmu monētas ir reti sastopamas.1937. gada 10. martā.

Kā krievus no Rīgas izraidīja

1697.gada aprīlī Rīgā pa ceļam uz Rietumeiropu divas nedēļas uzturējās Krievijas cara Pētera I ‘’Lielā sūtniecība’’ - 250 dižciltīgo, augsta ranga ierēdņu un inkognito arī pats cars kā ‘’Preobraženskas pulka uradņiks Pjotrs Mihailovs’’. Delegācijas mērķis bija meklēt diplomātisko atbalstu Eiropā cīņai pret Turciju un vervēt speciālistus rūpnieciskās un militārās atpalicības mazināšanai Krievijā. Kad oficiālais lūgums iepazīties ar Rīgas cietoksni tika noraidīts, krievi meklēja citus ceļus kā uzzināt par nocietinājumu stāvokli, garnizona lielumu un sardžu kārtību.
Tas neliecināja par ciemiņu miermīlīgiem nodomiem un nepavisam nepatika Rīgas saimniekiem un pēc zviedru Vidzemes ģenerālgubernatora Dālberga pavēles krievu delegācijai nācās Rīgu pamest. Šāda attieksme caru tā sadusmoja, ka tas nosauca Rīgu par ‘’nolādētu vietu’’ un bija spiests doties tālāk uz Jelgavu.

Zviedru aizdomīgums izrādījās pamatots – Pēteris I atgriezās, Lielā Ziemeļu kara laikā Rīga tika iekarota.

Sekojot Tallinas piemēram

Izmantot zirgus policijas darbā nebija jauna, daudzviet Eiropā jau tas tika darīts, bet vērtīga, lai arī padārga, ideja. Arī Tallinā jau veiksmīgi darbojās jātnieku policija. Pirms tam bija jāveic sagatavošanas darbi: jāizvēlas šim darbam piemēroti zirgi un attiecīgi jāsagatavo policisti. 1929.gadā vienība bija oficiāli noformēta un varēja uzsākt darbu. Vienība nebija liela, ap 20 policistiem, bet mobila un tā bija svarīga dažādu nekārtību novēršanai. Tā pastāvēja līdz 1940.gada 12.jūlijam, kad kopā ar Rīgas prefektūras Aizsardzības rotu to likvidēja. Drīz pēc tam piilnībā likvidēja arī LR policiju.

Pēc neatkarības atgūšanas jātnieku policiju atjaunoja 2000.gadā.

Motocikls par pieminekļa postīšanu

Līvānu atbrīvošanas piemineklis, ko atklāja 1935.gada 15.maijā, tika veidots pēc arhitekta Pāvila Dreimaņa projekta un taupot naudu, tam tika izmantots pamestais, 15t smagā krievu armijas cietokšņa lielgabala ‘’Berta’’ stobrs. Pie pieminekļa līvānieši svinēja valsts svētkus un rīkoja parādes. Okupācijas sākumā tas tika nedaudz apskādēts, bet to atkal saveda kārtībā.

Tā nu viņs tu stāvēja līdz pat 1957.gadam, kad Līvānu pilsētas darbaļaužu deputātu padomes izpildkomiteja, gan jau pēc ‘’augstākas varas rīkojuma’’, pieņem lēmumu par tā nojaukšanu. Nākamā gada 2.aprīlī sākas tā demontāža. Lielgabalu sagrieza metāllūžņos, lodes bija jāiemet Daugavā, bet tās paglabāja kāds vietējais iedzīvotājs, bet pamatus nopostīja. Runā, ka to izdarījis kāds Līvānu ķieģeļu fabrikas strādnieks, kurš par ‘’darbu’’ saņēma motociklu. Tagad piemineklis atkal ir atjaunots sākotnējā izskatā, to atklāja 2004.gada 3.decembrī.

‘’Laimā’’ ražoja arī košļenes

Kad 1968.gadā padomju orgāni košļājamās gumijas atzina padomju pilsoņiem cienīgas tās sāka importēt no Austrumvācijas. Tās gan nopirkt varēja labi ja Maskavā un arī pa blatu. Pārējie meklēja pazīšanos pie jūrniekiem. Kad kļuva skaidrs, ka 1980.gada VOS notiks Maskavā, funkcionāri izdomāja, ka padomju košļenes radīs labāku iespaidu ārzemju viesiem. Un vairākās saldumu fabrikās tika uzsākta košļājamo gumiju ražošana.
Arī ‘’Laima’’ 1978.gada martā uzsāk ‘’Piparmētru košļājamās gumijas’’ ražošanu, bet tas neturpinās ilgi. Te jāpiemin, ka igauņu ‘’Kalev’’ veicās daudz labāk un viņu košļenes tika pat uz olimpiādi.