local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //1073

54 0

Viss tālākais notiek kā miglā. Hannas atmiņā pazib vien pāris spilgtākie fragmenti no visa, kas noticis nez cik stundu laikā. Viņa tā nekad iepriekš vēl nav jutusies. Visas emocijas ir sajaukušās kopā, radot savādu, smeldzošu simfoniju.


Meitene cenšas noturēties stalti kājās, tomēr viss dreb. Loreta satver Hannas ledaino plaukstu un līdzjūtīgi paspiež to. Tad viņa izvelk savu mobilo un kādam zvana. Hanna cenšas saklausīt kaut vienu frāzi, lai apjaustu, par ko tiek runāts, bet viņa nespēj. Loretas balss ir čērkstoša un pagalam nesaprotama. Viņas lūpas kustas ātri. Kaut Hanna spētu lasīt no lūpām, bet viņa spēj vien mēmi stāvēt un uzlūkot draudzeni, kas vienkārši jau atkal bijusi īstajā vietā un laikā.
Loreta ieliek telefonu atpakaļ kabatā un no jauna satver Hannas plaukstu.


-Mums jāiet. - Viņa nosaka un šoreiz vārdi jau kļūst saprotamāki. Hanna pamāj, bet tad apjūk. Uz kurieni gan viņa varētu doties?
-Vienkārši ejam. Viņi tiks ar to galā. - Loreta velk meiteni ārā no šaurās istabiņas, cauri virtuvei un kārtējai atmiņu gūzmai. Hannai reibst galva un kuņģa saturs kāpj uz augšu. Viņa to apspiež pēdējā mirklī.


Nākošais, ko meitene fiksē, ir svaigā gaisa deva. Ārā ir kļuvis krietni drēgnāks. Sporta tērps ir piesūcies ar sviedriem, tāpēc tas līp pie ādas un liek ieklabināties viņas zobiem.
Hanna satver ciešāk Loretas plaukstu, jau atkal meklēdama glābiņu. Kāpēc viņai vienmēr ir jābūt atkarīgai no kāda cita? Hanna vienkārši nespēj eksistēt pati par sevi.
-Viss būs labi. - Loreta piekļauj viņu pie sevis un papliķē pa muguru. Hanna iešņukstas, bet asaras tā arī neparādās. Lai ko gan viņa būtu pastrādājusi, meitene nespēj apraudāt sasodītu slepkavu un maniaku, kas patiesībā bija pelnījis daudz vairāk, nekā Hanna spēja izdarīt.
Viņa izdzird tālumā iebrēcamies sirēnu. Tā iztraucē mierpilno rītu, bez liekas burzmas un ierastā trokšņa. Viss šķita kluss un mierīgs līdz šim mirklim.


Hanna zina – policija ir ieradusies īstajā mirklī. Protams, Loreta izdarīja tieši to, ko vajadzēja. Viņa tiem pastāstīja par Hannas noziegumu un nu meitene dosies uz cietumu, lai tajā pavadītu vismaz tuvākos 15 gadus no savas dzīves.
Zobi sāk klabēt vēl vairāk un viņa nespēj sevi kontrolēt. Doma par to, ka viņa vairs nevarēs gulēt savā ērtajā gultā, doties ārā, kad grib un ēst pilnvērtīgu ēdienu, paralizē meitenes ķermeni un apziņu.
Pēdējais, ko viņa atceras, ir kritiens stindzinoši aukstajā sniegā un Loretas kliedziens, kas izskan kaut kur tālumā, citā galaktikā.


*


Loretas acu priekšā Hanna zaudē samaņu, iekrizdama sniegā. Meitene kļūst krīta bāla un nereaģē ne uz kādām apkārtējās vides faktoru iedarbībām. Loreta mazliet papliķē pa seju un cenšas viņu uzrunāt, bet nekādas izmaiņas.
Garām pabrauc ātrie, kas taisnā ceļā dodas uz māju, kurā vēl aizvien, protams, guļ Artūrs. Loreta tiem pazvanīja ar cerību, ka viss vēl nav beidzies, ka vēl ir iespējams kaut ko glābt, vērst par labu.
Viņa sažņaudz rokas dūrēs. Hanna turpina nekustīgi gulēt un šoreiz Loreta ir tā, kas baidās pieskarties viņai, lai pārliecinātos, ka meitene vēl aizvien ir uz šīs pasaules.


Hanna izskatījās tik savādi, viņa viscaur drebēja un šķita, ka tūlīt atdos galus. Loretai šķita, ka iznākot svaigā gaisā, viņa atžirgs, bet kļuva tikai vēl ļaunāk.
Pavisam drīz kāds ieraudzīs viņu pie gulošās Hannas ķermeņa un kaut ko pārpratīs. Loreta nevar to pieļaut, viņai jau tā nepatikšanu pietiek. Ko gan viņa iesāks, ja izrādīsies, ka Artūrs tomēr ir miris? Kā gan un par kādiem līdzekļiem viņa dzīvos tālāk?


Viņa nāksies atteikties no pašreizējā dzīvokļa un pārvākties atpakaļ uz ielas, lūdzot naudu un pazemīgi ubagojot vai kārtējo reizi pārdodot savu ķermeni kādam izslāpušam tēviņam.
Tā nebūs dzīve, bet gan trula, apātiska eksistēšana, kuru sieviete nevēlas piedzīvot.
Viņa vēlreiz paskatās uz Hannu un tad dodas prom, atstādama viņu guļam sniegā kā īstenu nelaimes čupiņu. Loreta nespēja piezvanīt policijai un nodot Hannu viņu pārziņā, tomēr liktenis taču vienmēr atspēlējas, vai ne?


Viņa pieņem, ka šī ir kārtējā no Visuma zīmēm, tāpēc dodas prom, neatskatīdamās. Neviens nevarēs viņu vainot apzinātā nāvē. Pat viņa pati sevi nē.


**


Brendons ieķeras stūrē un turpina bezmērķīgi lavierēt pa Rīgas ielām, nespēdams nekur rast mieru. Kaut kas iekšā viņu savādi dīda, neļaujot nosēdēt mierā. Puisis ir izbraukājis teju visu galvaspilsētu, apzināti izvairīdamies tuvoties Ksenijas mājas kvartālam. Par to iedomājoties, uz rokām uzrodas zosāda.
Taču viņš arī nespēj doties mājup, pirms nebūs tur pabijis un palaidis prom visus dēmonus, kas vēl aizvien grauž viņu no iekšienes. Šis rīts šķiet velkamies mūžību, bet diena tā arī vēl līdz galam nav īsti iesākusies.


Brendons jūtas pārguris un iztukšots. Viņš redzēja, ka Hanna guļ un taisnā ceļā devās prom, nemaz nepārliecinoties, ka ar viņu patiešām viss ir kārtībā.
Idiots!
Puisis ir gatavs sevi nolamāt trīskāršiem vārdiem, tomēr tas tāpat neko vairs nemainīs. Vienīgā iespēja ir vēlreiz aizbraukt uz to sasodīto māju un atlaist visu, kas jau sen vēlas doties. Tajā skaitā Hannu.


Viņš ievelk dziļu elpu un tad strauji pagriežas pa kreisi, turpinādams agresīvo braukšanu, jo tā ir vieglāk sevi piespiest, jo tādā veidā var nedomāt par visu notikošo, kas totāli sagandēja viņa psihi un nākotni.
Viņš sakož zobus. Pavisam drīz Hanna pazudīs no viņa dzīves. Viņš atgriezīsies Londonā un turpinās savas gaitas tur. Viņš palīdzēs mammai darbā ar viesnīcu un attīstīs pats savu biznesu.
Viss jau ir izlemts. Viņam vispār nevajadzēja braukt šurp, jo tas tikai visu padarīja vēl ļaunāku.
Puisis pamana, ka netālu no mājas ir apstājušies pāris cilvēki, kas aizrautīgi žestikulē. Izskatās, ka tur notiek kaut kas interesants, tāpēc viņš izlec no mašīnas un taisnā virzienā dodas pie pārējiem.


Cilvēku murdoņa kļūst skaļāka, viņš pastumj tos malā un tad ierauga sniegā gulošo meiteni.
-...ātrie tūlīt būs klāt. - Kāds no apkārtējiem saka.
-...viņa taču var gūt apsaldējumus. - Vēl kāds piebilst.
-Nabaga bērns, iespējams, nekad vairs nestaigās...


-Aizveraties visi! - Brendons iekliedzas un cilvēki pārbīlī pakāpjas nostāk.
-Hanna. - Viņš uzmanīgi papliķē pa meitenes nosalušo vaigu, bet nekādas reakcijas.
-Hanna! - Balss kļūst skaļāka, viņš nespēj to kontrolēt.
Tālumā skan sirēnas. Viņš vēlas satvert Hannas ķermeni, bet kāds vīrietis to neļauj. Viņš tur Brendona rokas, kamēr puisis cenšas spirināties.
Mediķi dodas pie Hannas. Viņa turpina nereaģēt.


Brendons kliedz, lai tie, sasodīts, kaut ko iesāk, nevis brīnās. Viņš mēģina izrauties, bet nesanāk.
Pēc brīža Hanna tiek uzcelta un nestuvēm un ievesta mašīnā. Brendons saļimst uz zemes.
Mašīna aizbrauc, sirēnas skan ausīs. Kaut viņš būtu pajautājis, kur viņu ved.
Cilvēki pamazām izklīst, bet viņš turpina sēdēt sniegā un noraudzīties tālumā, meklēdams Hannu, kuras vairs nav.

54 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

 emotion 

bet tā, lūdzu, nesaliec Hannu kopā ar Brendonu

2 0 atbildēt

Tak. Niklāvam vajag būt Brendona vietā... emotion 

0 0 atbildēt

Hannai palika sevis tik žēl, ka bija jāģībst?

0 0 atbildēt