Hanna paskatās uz savām rokām un tad uz gulošo stāvu pie kājām. Artūrs ir sarāvies embrija pozā un sastindzis. Hannai nāsīs iecērtas dzelzs smaka un kuņģis saraujas čokurā. Pirksti, šķiet, iemērkti Artūra dzīvības sulā un tos nekad vairs nevarēs atmazgāt.
Viņa sāk neizsakāmi drebēt, nezinādama, ko lai iesāk. Meitenes plecs smeldz no vīrieša sitiena, tomēr tas ir nieks, salīdzinājumā ar to, kādā stāvoklī viņš pašreiz atrodas.
Viss notika pārlieku ātri, bet tajā pašā laikā vilkās mūžību. Artūrs no jauna pārmeta Hannai visu, ko jebkad agrāk viņa bija darījusi vai izturējusies. Viņš vainoja meiteni Ksenijas slepkavībā, jo tieši Hannas dēļ tas esot noticis. Viņa par daudz okšķerējusi un vēlējusies zināt par visu, kas uz viņu nekad nav attiecies.
Artūrs rupji aizskāra Ksenijas piemiņu un tas bija pēdējais piliens meitenes pacietības mērā. Neko nedomājot, viņa trieca dēli ar naglu uz āru tieši Artūram krūtīs vairākas reizes pēc kārtas.
Viņš iegārdzās un tad trieca dūri pret Hannas plecu tā, ka viņa pakrita uz atpakaļu un atsitās pret bērna gultiņas atliekām. Vīrietis atrodas bezsamaņā un pirmā meitenes rīcība bija to vienkārši purināt, nebaidoties no asinīm un to, ka, iespējams, viņa ir viņu nogalinājusi.
Kad Hanna saprata, ka tāda varbūtība ir visai ticama, viņa momentā atlēca atpakaļ no gulošā stāva un drudžaini sāka meklēt idejas, kā tikt prom.
Meitene pielec kājās. Tas būtu tik vienkārši – piecelties un mesties bēgt, neskatoties atpakaļ. Izlikties, ka viņa nekad šeit nav bijusi. Dzīvot ar domu, ka ir kādam atņēmusi dzīvību, bet nekad neizpaust to skaļi. Tas būtu tikai viņas pašas mazais noslēpums.
Visbeidzot viņai izdodas vienoties ar sevi un meitene uzspiež uz Loretas fotogrāfijas. Viņa staigā šurpu turpu pa nelielo telpu, kas piepildīta ar atmiņām. Ne tām pozitīvākajām, bet tomēr.
Bailes, izbīlis, raudas un vēlme tikt prom, pasargājot Kseniju vēl aizvien ir tepat. Viņa ieelpo savas emocijas, ar ko joprojām ir piesātināts ikkatrs centimetrs.
Hannai griežas galva un kļūst aizvien sliktāk. Vienā mirklī viņai šķiet, ka varētu paģībt un atslēgties, ja Loreta tūlīt pat nepacels klausuli un neatbildēs.
-Hanna? - Viņas balss ir spalga.
-Lor, tev jābrauc tūlīt pat šurp. - Hanna elso klausulē, nespēdama atrast pareizos vārdus.
-Uz kurieni? - Loreta šķiet nedaudz samiegojusies.
-Uz..uz Ksenijas māju. Ir noticis kaut kas briesmīgs. - Viņas balss aizķeras kaut kur aiz krūškurvja. Meitenes acis palēnām pildās ar asarām, kuras nav iespējams novaldīt.
-Hanna, es... - Loreta cenšas kaut ko pateikt, bet nekam jau vairs nav jēgas. Kas an viņa ir par cilvēku, ja spēj kādam ko tādu nodarīt. Pat cilvēkam, kurš meiteni visu laiku ir no sirds ienīdis.
-Lūdzu, tu esi man tagad vajadzīga. - Viņa nočukst, pieķerdamās nelielajam aparātiņam kā pēdējam salmiņam.
-Labi. Es būšu. Pasaki tikai adresi. - Loreta saka, šķiet, cīnīdamās ar sevi par to, vai tāds lēmums ir pareizs.
Hanna nopūšas. Viņai nebūs vienai ar to jātiek galā. Nebūs vienai jāraud naktī spilvenā, cerībā, ka draudzene neko nenojautīs.
Hanna vēlreiz uzlūko Artūru. Nekādu izmaiņu. Vīrietis sastindzis guļ uz grīdas kamēr ārpusē diena no jauna sāk ritēt. Šeit laiks ir pilnībā apstājies. Iestrēdzis kaut kur pagātnē.
Meitene sažņaudz rokas dūrēs. Viņai nav drosmes, lai pieliektos pie gulošā ķermeņa un pārbaudītu pulsa esamību. Sliktas priekšnojautas mākta, Hanna nošļūk gar sienu uz grīdas, sēdēdama gruvešu un putekļu kaudzītē.
Viņa atspiež galvu pret sienu un beidzot ieelpo klusumu.
*
Loreta tuvojas nelielajai mājelei ar aizaugušo dārzu un neglīti nolupušajiem vārtiem, kas drīzāk atbaida, ne aicina iekšā. Viņas ceļgali nedaudz trīc. Patiesībā Artūram vajadzēja būt tam, kas zvana un liek viņai braukt šurp.
Ieraugot ekrānā Hannas vārdu, Loreta sākotnēji nedaudz apjuka. Viņai šķita, ka tas varētu būt bijis pat Artūrs, tomēr galugalā viņa izdzirdēja panikas pilnu Hannas balsi.
Kas gan varētu būt noticis? Varbūt tās ir lamatas, kuras rūpīgi izplānojuši Artūrs un Hanna, lai tajās ievilinātu Loretu. Varbūt viņiem abiem ir kāds kopējs plāns?
Viņa apstājas aiz koka un vēlreiz pārdomā visu no sākuma. Hanna izklausījās patiesi uztraukta. Tās ir emocijas, ko grūti samākslot...
Lai vai kā, Loreta tiks ar to galā. Viņa allaž ir tikusi.
Sieviete ievelk dziļu elpu un visbeidzot stājas pretī mazajam namiņam. Vietai, ko Hanna tik ļoti ienīda, ka ar riebumu par to runāja bērnu namā.
Vārti žēli iečīkstas. Durvis ir ciet. Varbūt nepareizā adrese?
Pēc pāris minūtēm tās tiek atvērtas. Hanna ir bāla kā spoks, bet Loreta uzreiz piefiksē asinis uz viņas sporta tērpa un rokām.
Hanna nebilst ne vārda, tikai pakāpjas malā, lai Loreta varētu ienākt. It kā šī vieta viņai piederētu un abas satikušās, lai iedzertu tēju un nodotos klačām.
Viņa izved draudzeni cauri virtuvei. Loretas vēderā jau veidojas kamols. Viņa sāk nojaust, ka kaut kas nav tā, kā nākas.
Hanna atver kādas durvis. Viņa ieiet iekšā pirmā un tad apstājas, neskatīdamās virsū Loretai. Hannas acis ir piekaltas netīrajai grīdai. Daļa no netīrumiem ir pielipuši pie viņas sporta apģērba.
-Viņš ir... - Hanna iesā klusā, aizlauztā balsī.
-...miris. - Loreta pabeidz teikumu tik pieklusināti, ka gandrīz nav dzirdama viņas balss.
Tomēr pēdējais vārds uzreiz atbalsojas Hannas galvā. Loreta skaļi ir izteikusi viņas bažas.
Viņas abas uzlūko Artūru un Loretas sejā uz sekundi parādās savāda emocija. It kā viņa pazītu Artūru jau sen...
It kā viņai būtu neiedomājami žēl.