local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //772

72 0

Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-76/869114

----

-Mammu?! Ko tu šeit dari? - Alans pajautā un tad burtiski saraujas no sievietes skatiena, kas ir tik iznīcinošs, ka varētu noārdīt veselu ēku.
Vispirms viņas skatiens uzkavējas pie meitenes, kas vēl aizvien vārtās pa grīdu, pēc tam seko pie Nika, kas vispār vēl nav piefiksējis, kas apkārt notiek un visbeidzot tas apstājas pie tukšajām alkohola pudelēm, kas izmētātas pa visu istabu.


-Paskaidro man, kas te notiek! - Alana māte noaurojas tā, ka abi gulošie uzreiz pieceļas sēdus un neizpratnes pilnu skatienu uzlūko fūriju, kura tērpusies elegantā mētelī un pieskaņotā somiņā.
-Nav īstais laiks. Piekāp vēlāk. - Alans pats nesaprot, kādā veidā viņam izdevies tieši šādi savirknēt vārdus, bet tie ir tieši tik skarbi, lai viņa māte kļūtu vēl niknāka.
Ar kāju viņa pasper pudeli uz priekšu un tā paripo zem Nika gultas. Istabas biedrs izskatās pagalam apjucis, tāpēc viņš paķer dvieli, dušas piederumus un pēc iespējas ātrāk pazūd no istabas.
-Alan, lūdzu, paskaidro, kas te notiek. Tev bija jābūt lekcijās. - Viņas balss skan mierīgāk, bet tonis vēl aizvien ir tas pats pavēlošais.


Viņa māte nemaz citādāk neprot komunicēt. Alans prāto, vai arī ar saviem pacientiem viņa runā tāpat kā ar bērniem? Vai velta tikpat neapmierinātu skatienu un ir tik neaizsniedzama kā Everesta virsotne?
-Izskatās, ka tu laiku velti netērē un esi jau atradis Annas vietā citu rotaļļietu. - Viņa piezīmē ar skatienu norādīdama uz to meiteni.
-Viņai nav nekāda sakara ar Hannu! - Alans nokliedzas un būtne uz grīdas saraujas mazākā čokurā.
Viņa vēl vairāk izsmērē jau tā izplūdušo kosmētiku un uzmet puisim nožēlas pilnu skatienu.
-Vakar gan tu runāji citu valodu. Tu teici, ka tev ir vienalga par to otru meiteni un tev nemaz viņa nepatīkot! - Blondīne izdveš savādi čērkstošā balsī.


Viņam nav ne jausmas, kas īsti notika vakar un kādas muļķības tika sarunātas, taču Alans ir pārliecināts, ka vismaz 50 procenti no visa teikuma bija nepatiesība.
-Lūdzu, ej prom. Nav īstais laiks. - Šoreiz teikums ir adresēts blondīnei, kas pieraujas kājās un iegrūž Alanu sienā. Tad viņa aptin ap ķermeni pledu un iziet pa durvīm, skaļi tās aizcirzdama aiz sevis.
Nu vairs Alanam nav, kur sprukt. Viņš raugās tieši mātes vēsajās acīs un prāto, par ko gan viņa šobrīd domā un kāpēc vispār te uzradās.


-Es nepieļaušu, ka tu pret mani tā izturies! - Viņa nošņācas. - Kāpēc tu regulāri neatbildi uz maniem telefona zvaniem? Ko gan es tev esmu izdarījusi! - Viņa noplāta rokas un vienu īsu mirkli Alanam rodas vēlme vienkārši apskaut mammu, jo viņa izskatās tik bezpalīdzīga.
-Tāpēc, ka tu atkal borētu man smadzenes par to, cik Hanna ir nepiemērota un blablabla, bet tu jau viņu nepazīsti. Tu nemaz nezini, kāda viņa ir kā personība. - Viņš atbild, salikdams rokas virs kailajām krūtīm.


Māte tikai sakož rūpīgi uzkrāsotās lūpas un arī sakrusto rokas, nostādamās tādā pašā pozā.
-Dažkārt es domāju, kāpēc tu nevari būt kā Reinis. Tu gribi būt izlēcējs, lai tikai mēs tevi ievērotu. Tavs brālis nekad neatļautos svešā istabā uzrīkot tādu grautiņu un paaicināt visvisādas salašņas! - Viņa saka, vērodama, kā Alans uz to reaģēs. Viņš jau ir pieradis, ka māte allaž viņu speciāli izaicina, tādējādi pielejot ugunij papildus eļļas devu.
-Tad varbūt brauc pie Reiņa un apliecini, cik viņš ir labiņš. - Viņš tikai noburkšķ un paceļ no grīdas kreklu, kas cerams netika tur nomests iekāres rezultātā.
-Man tas nav jādara. Zini, viņš pats man vakar piezvanīja un pavēstīja lieliskus jaunumus. - Māte saka un atiež baltos zobus. Alans sakož zobus un sev atgādina, ka viņa tā dara vienmēr, - Viņš ir saderinājies un jau pēc aptuveni septiņiem mēnešiem mēs ar tavu tēvu tiksim iecelti vecvecāku lomā. - Māte saka, jau atkal gaidīdama Alana reakciju.


-Tu melo. Reinis nespēj uzturēt ilgstošas attiecības. - Viņš tikai pavīpsnā, domādams, cik gan zemu viņa ir gatava vēl krist.
Māte parakņājas sava prestižā zīmola somiņā un izvelk no tā telefonu. Kādu brīdi viņa baksta to ar rādītājpirkstu un tad pavērš tā ekrānu pret Alanu.
Tajā ir redzams Reinis un kaut kāda tumšmate viņam blakus. Brālis tur abas rokas uz sievietes vēdera un abi plata smaida kamerā. Viņi izskatās sasodīti laimīgi.


***


-Man šķiet mums jādodas atpakaļ, lai gan es to negribu. - Hanna nomurina, vāļādamās palagos.
-Es zinu. Es arī labprāt paliktu ar tevi šeit mūžīgi. - Reinis maigi noglāsta meitenes pieri un tad to noskūpsta.
Aiz loga jau atkal krēslo, un viņi jau ir prom aizdomīgi ilgi. Hanna vēl aizvien nav saņēmusies ieslēgt telefonu, lai nomierinātu Alanu, ka ar viņu viss ir vislabākajā kārtībā. Vairāk pat kā varētu vēlēties.
-Turpmāk tu vari nakšņot pie manis dzīvoklī. Man gan nākamnedēļ ir jādodas uz konferenci Parīzē, bet visas telpas būs atvēlētas tev. - Reinis saka, lēnām izrāpdamies no gultas.
Hanna dara to pašu, mēģinot aptvert tikko dzirdēto.


-Kā tu domā – es varu tur dzīvot? - Viņa aši uzrauj mugurā kleitu.
-Es negribu, lai tu blandītos apkārt pa pasauli. Tur tu būsi drošībā un neviens tevi netraucēs. - Reinis atbild.
Lai gan doma šķiet vairāk nekā vilinoša, Hanna nespēj to aptvert un pieņemt šādu ierosinājumu.
-Varbūt sākumā man jāpaliek pie Alana. Es taču nevaru vienā dienā to visu nogriezt kā ar nazi, it kā starp mums būtu vienmēr bijis tāds tukšums... - Viņa sažņaudz rokās zeķubikses.
Reinis tikai nopūšas un tad pienāk pie Hannas.


-Labi. Es darīšu visu, kā tu gribi. Tikai pasaki, ka esi gatava palikt ar mani. - Viņš ļauj īkšķiem slīdēt pār Hannas zoda līniju un tad lejā pa kaklu.
-Mums tiešām jādodas. - Hanna aizsmakušā balsī izdveš un uzspiež ašu skūpstu uz Reiņa lūpām.
Tās ir citādākas, nekā Alanam. Patiesībā viņai nemaz nešķiet, ka abi varētu būt brāļi. Viņi ir tik dažādi...
Ejot uz mašīnu, Hanna saprot, cik grūti būs atgriezties realitātē. Šīs divas dienas bija kā īsts sapņu piepildījums un tās noteikti bija laimīgākās stundas visas dzīves laikā.
Viņa nekad agrāk nebija neko tādu jutusi un domāja, ka mīlestība eksistē tikai jēlās filmās. Tagad viņa zina, ka tā nav. Mīlestība eksistē Reinī.


Visu ceļu līdz Rīgai viņi pavada klusējot. Reinis tur Hannas roku un ik pa brīdim velta viņai siltu smaidu.
-Kaut mēs šādi varētu palikt mūžīgi. Iestrēgt laikā un nekad īsti neatgriezties realitātē. - Viņa nočukst, tiklīdz abi ir pabraukuši garām Rīgas burtiem.


-Hanna, mums tas viss būs. Tikai tu zini, kas tev ir jāizdara. - Reinisatbild un Hanna zina, ka viņai pēc iespējas ātrāk ir jāpasaka Alanam visa patiesība.
Lai arī tā ir groteska, pretīga un puisim nepieņemama.
Bet viņa taču allaž ir vēlējusies būt laimīga un Hanna zina, ka šo mērķi varēs piepildīt tikai viens cilvēks.

----

Nākošā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-78/869657

72 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 emotion 

2 0 atbildēt
Man ļoti patika. Paldies par rakstiņu. Super. emotion
2 0 atbildēt